arrival

Klints nogurums
3.12.22 22:49
Vanna ir dziedinājusi dauzas manas sliktās dienas. Fiziskas un garīgas.

Jūtos nemīlēta un neglīta. Sācies septītais grūtniecības mēnesis. Divas dienas biju ceļā kopā ar pusotrgadnieci, protams, esmu nogurusi. Raudot gultā zem segas pēc nepatīkamas vārdu apmaiņas ar vīru, galvā pa ļoti ilgiem laikiem uzpeld doma, ka gribētos nomirt.

Ieelpa izelpa. Vanna. Ūdens. Ļaut sev izraudāties. Ļaut sev just. Pēdējo reizi šādi laikam jutos iepriekšējās grūtniecības laikā. Bet tolaik šādi raudāju daudz. Šoreiz esmu tikusi līdz septītajam mēnesim. Esmu stabilāka. Esmu gatavāka. Esmu gatava pati sevi mīlēt un sevi redzēt skaistu.

Grūti ir normāli. Es audzēju bērnu. Atkal. Un audzinu otru. Dienu un nakti regulēju maza cilvēka emocijas. Ņemu sevī, ieklausos, laižu cauri un pāri, izšūpoju, pieņemu, atdodu atpakaļ. Esmu nogurusi kā nogurst klints.

Man ļoti patīk just, kā mazulis vēderā kustas. Kā saspringst tā vai cita mana lielā vēdera daļa. It kā kāds no malas sasprindzinātu manus muskuļus.

Es mīlu, kā mana meita guļ man klēpī. Uzticīgi, mīļi, smagi. Patīk vērot viņu ar citiem cilvēkiem, ko viņa mīl. Patīk viņas idejas un apskāvieni.

Sūrst saraudātās acis. Bet vilnis pārlaists. Guļu mierīgos ūdeņos. Tagad tikai tāds tukšums.
0 raksta ir doma