arrival

bez piecām minūtēm divgadnieces vārdnīciņa
19.4.23 09:13
Mamma, tēti, Zeze, Teū, Mimmi, Mamamma - centrālie, tuvākie un mīļākie personvārdi. Dažreiz ir arī Papa par Austri un Baba par Baņuli. Mamma joprojām nozīmē arī bumba
Bēbī, tu - Māra pati, lai gan bebī ir arī visi bēbīši, kas nav Elza, ieskaitot bēbju lelles
Kāpi kāpi - viena no mīļākajām nodarbēm - kāpt
Šūpa - šūpoles vai šūpošanās
Pa pa - opā un botas
Tūū - tur, norādot uz virzienu, kurā jādodas, vai lietu, kam jāpievērš uzmanība
Vēu - vēl, tiek teikts par aktivitātēm, ēdienu un daudz ko citu
Tuta - Tutas lietas, pati Tuta vai viņas vai jebkura cita lapsa
Cocomlmlml - multene, kuras nosaukuma otro daļu viņa izrunā, izbāžot mēli no mutes un kustinot no vienas puses uz otru
Pepa - multene
Vau vau, ņau ņau - ikdienā visbiežāk lietotie dzīvnieku vārdi, var tikt piesaukti, kad skatāmies ārā pa logu, ejam pa ielu vai, kad Māra pieprasa mums to uzzīmēt. Ikdienā sanāk redzēt arī daudz pēk pēk, bet pēc pieprasījuma saka arī daudzus citus
Babū - ūdens pudele, ūdens, ābols, banāns
Sieū - siers
Keūū - kellogi
Jēje - tēja
Kuku - gurķis
Sū - sula
Sī - sausiņš
Ouua - ola
Zī - maize, zīmuļi
Kaka - kaka, kleita, karote vai dažreiz jebkas cits, kas sākas ar burtu k
Pupa - mammas krūts, ko ēd Elza un dažreiz apskatīt, aptaustīt un sabučot grib Māra, vai knupis
Tū tū - mašīna, vilciens
Zekje - zeķes
Daidi - gaidi, pārsvarā teikts kā komanda Teodoram, bet dažreiz arī citiem
Tjepa - dod ķepu, komanda Teodoram, ko teikt, pirms sagrābt viņa ķepu pašai
Sī un seshi - visi skaitļi līdz un pēc seši ir sī, bet seši ir seši
Pūm - prom, visbiežāk saka, kad negrib, lai viņu iztraucē nedarbos, izstiepjot pretī traucētājam plaukstu un stipri mājot
Tjau, tā - čau, atā, uz pieprasījumu nesaka, mēdz sveicināties, kad cilvēks vairs nav telpā, vēl ar atā mēdz paziņot par vēlmi doties prom vai izbeigt aktivitāti

Ļoti bieži un entuziastiski saka nē, bet jā vietā velk klusu “mhm”. Dažreiz pēc mammas atkārto arī “kei”, kas ir okei. Mēdz mēģināt pēc skaņām atkārtot jebkuru citu vārdu, ko viņai pasaka (ir sanācis “krējums” un “slapjš”), bet reizēm vienkārši paņem pirmo vai tuvāko, izteiktāko līdzskani un to divreiz atkārto. Pupu, kaka, mama, nana, baba utml.
2 raksta ir doma

Gudri dirst nav malku cirst
12.4.23 08:58
Es vienmēr saku "vajadzētu izraudāties" vai "vajadzētu ļauties" vai "par šo vajadzētu padomāt" vai "šo vajadzētu sajust". Tad uzsitu sev uz pleca, nodomāju: "Kāds labs darbiņš izdarīts!" un aiztaisu ciet tos emociju vārtus līdz nākamajai reizei, kad kaut kas lūzt.

Cilvēks - dambis. Bet nevis tas labais, ko laiku pa laikam plānoti palaiž un taisa elektrību, bet tāds dabīgi izveidojies ar sakritušiem traumu baļķiem.

Šodien pulksten trijos terapija un man pavisam droši nebūs laika un iespējas paraudāt, jo es vienlaikus arī pieskatīšu abas savas meitas haha. Un es arī savai terapeitei negribu uzticēties ar savu raudāšanu. Tuvība ir melnais caurums, kurā es nedrīkstu ieiet, jo atbalsta tur "nekad" nav bijis. Nu, tagad ir, bet galva saka, ka nebūs. Spiest sevi uzticēties liekas tik pretdabiski un bīstami.
1 raksta ir doma

pēcdzemdības
11.3.23 16:55
Ārā visu dienu snieg un es beidzot apraudājos. Elziņai šodien desmit dienas, esam atstātas vienas mājās līdz svētdienas vakaram, un es nevaru noturēt visu to mieru savā klēpī. Liku viņu pie krūts un noķēru sajūtu, kas jau pāris dienas karājās kaut kur gaisā - viss ir tik labi, un es to noteikti neesmu pelnījusi, es neesmu gana laba šādam brīnumam, neesmu gana daudz darījusi un cietusi, lai to nopelnītu.

Kaut kādas bērnības traumu atraugas, ļauju tām izvējot gaisā un aiziet.

Man bija brīnišķīgas dzemdības. Grūtas, kā jau dzemdības, bet tik skaistas ar satikšanos vannā, pustumsā, siltumā. Un viņa ir tik mierīga.

Pārlasīju savu dienasgrāmatu par pirmajām nedēļām ar Māru - viņa kliedza stundām, bija jānēsā apkārt pa dzīvokli gan dienā, gan naktī. Es pati tolaik arī daudz raudāju, un atkopšanās no dzemdībām nebija viegla. Šobrīd es to pat īsti nejūtu. Tikai apetītes man īsti nav. Naktīs arī sanāk būt nomodā, bet Elziņa nevis kliedz, bet ņurd un čāpstina man pie auss. Māriņa gan tagad miegā raud un no rītiem man piekļaujas paglaudīt vaigu vai krūti.

Es nolieku Elziņu klēpī, pārliecos viņai pāri pie datora un montēju video par ilgtspējības ieviešanu uzņēmumos. Man ir divas skaistas meitas, par mani rūpējas vīrs, es varu strādāt un rakstīt tekstus vienkārši tāpat, mums rudenī būs māja un man nav šaubu, ka man padodas būt mammai.

Bet ir tik jocīgi, ka viss ir labi. Vakar iedomājos par radiem, ar kuriem neuzturu kontaktu, un sajutos ļoti vainīga. Visu laiku liekas, ka vajadzētu paspēt izdarīt vēl kaut ko vairāk, un vienlaikus vajadzētu gulēt un baudīt Elziņas klātbūtni. Vajadzētu vairāk uzmanības veltīt Mārai. Kaut kāda spriedze meklē izejas punktu, un droši vien jāļauj.
2 raksta ir doma

Klints nogurums
3.12.22 22:49
Vanna ir dziedinājusi dauzas manas sliktās dienas. Fiziskas un garīgas.

Jūtos nemīlēta un neglīta. Sācies septītais grūtniecības mēnesis. Divas dienas biju ceļā kopā ar pusotrgadnieci, protams, esmu nogurusi. Raudot gultā zem segas pēc nepatīkamas vārdu apmaiņas ar vīru, galvā pa ļoti ilgiem laikiem uzpeld doma, ka gribētos nomirt.

Ieelpa izelpa. Vanna. Ūdens. Ļaut sev izraudāties. Ļaut sev just. Pēdējo reizi šādi laikam jutos iepriekšējās grūtniecības laikā. Bet tolaik šādi raudāju daudz. Šoreiz esmu tikusi līdz septītajam mēnesim. Esmu stabilāka. Esmu gatavāka. Esmu gatava pati sevi mīlēt un sevi redzēt skaistu.

Grūti ir normāli. Es audzēju bērnu. Atkal. Un audzinu otru. Dienu un nakti regulēju maza cilvēka emocijas. Ņemu sevī, ieklausos, laižu cauri un pāri, izšūpoju, pieņemu, atdodu atpakaļ. Esmu nogurusi kā nogurst klints.

Man ļoti patīk just, kā mazulis vēderā kustas. Kā saspringst tā vai cita mana lielā vēdera daļa. It kā kāds no malas sasprindzinātu manus muskuļus.

Es mīlu, kā mana meita guļ man klēpī. Uzticīgi, mīļi, smagi. Patīk vērot viņu ar citiem cilvēkiem, ko viņa mīl. Patīk viņas idejas un apskāvieni.

Sūrst saraudātās acis. Bet vilnis pārlaists. Guļu mierīgos ūdeņos. Tagad tikai tāds tukšums.
0 raksta ir doma

emocijas bez vārdiem
6.10.22 12:03
Kad guļu vai raudu, meita nāk klāt, papliķē mani ar savu mazo roku un saka: "Mamma!" nedaudz pārmetošā, bet priecīgā tonī. Ja raudu ilgi, tad pieglauž savu galvu manām krūtīm un galu galā arī pati sāk raudāt.

Tā nu gulējām gultā apskāvušās un abas raudājām. Jutos vainīga, ka viņu tā satraucu, bet kaut kādā ziņā tas ir viss, kas man ir nepieciešams. Kaut kas, ko nespētu pieņemt ne no viena cita, ko esmu pazaudējusi vai nekad neesmu ieguvusi augot, bet tagad varu dot un jā, arī saņemt no meitas. Katru dienu uzklausu neskaitāmas asaru vētras. Domāju, ka vārdi kaut kādā ziņā ir sabojājuši manu spēju just. Vārdos manas emocijas pārtop un izmainās, apmaldās un visbiežāk attopas stacijā: "Dusmas, pārmetumi." Tad nu tagad to atgūstu. Bez vārdiem ir vieglāk. Meita neprasa paskaidrojumus un nemeklē risinājumus, tikai dzīvo man līdzi. Te un tagad.

Bērnudārza plāns absolūti izgāzās un vēl līdz vasarai būšu ar meitu (un pavasarī jau divām) viena mājās. Piegāju tam no otras puses un terapijā risināju, kāpēc tik grūti būt vienai ar bērnu darba dienās.

Sapratu, ka tas ir tāpēc, ka tad man nav iespēju aizbēgt no savām emocijām. Bērns piespiež būt te un tagad. Visu laiku. Un piespiež sajust to, cik vientuļa jūtos. Tad nu trenēju apzinātību. Attiecībās ar meitu sanāk. Ar citiem ne pārāk.
0 raksta ir doma

nāk rudens, ziema un dzemdības
3.9.22 09:47
dzestrais laiks kā svaiga gaisa malks. tāda sajūta, ka atkal varu ievilkt elpu - nelabi joprojām ir, bet nu jau daudz mazāk un panesamāk. pirmā ultrasonogrāfija un analīzes garām, visi rezultāti lieliski. sonogrāfijā uz galda gulēju ar savu viengadnieci uz krūtīm, jo viņai nepatīk ārsti arī tad, ja dursta un baksta mani nevis viņu. gulējām mēs maza čupiņa, skatījos uz abiem saviem bēbīšiem reizē un apraudājos. pagaidām pārmaiņas ir tikai iekšējas un grūti tām noticēt. skatos uz ultrasonogrāfijas attēlu un cenšos sev iestāstīt, ka tur, vēderā, ir astoņus centimetrus liels cilvēciņš. kā tāds tikko dzimis kaķēns.

pēc iepriekšējās grūtniecības +23kg, šoreiz ginekoloģe man iesaka nepieņemties svarā ne par kilogramu līdz pat 20. nedēļai, kas būs oktobra vidū. ar meitu tobrīd jau biju 8kg smagāka nekā tagad. man liekas, ka tolaik vienkārši tik ļoti gribēju redzēt savu grūtniecību, ka ļāvu sev briest augumā. arī tagad gribas redzēt, bet ne tik ļoti. iepriekš daudzie kilogrami mani atstāja paši savā gaitā, bez jebkādas cīņas, tomēr labprāt no tāda pieblīduma šoreiz izvairītos.

nākamnedēļ ceru sūtīt meitu bērnudārzā, esmu cerību pilna, ka mums izdosies - jā, viņa ir ļoti, ļoti maziņa, bet es vienkārši vairs nevaru un negribu tās garās dienas divatā. nezinu, kā tās aizpildīt, bērnudārzā viņai noteikti būs interesantāk. gribētu dabūt 4h dienā, un tad atgriezties pie saviem projektiem - domāju atsākt grāmatu klubu, atjaunot un pārveidot veikala mājaslapu, varbūt pieķert kādu bloga rakstīšanas darbu. priekšā arī ģimenes gada filmas veidošana un gada atskata prezentācija. vēl šonedēļ jāpabeidz ģimenes albums.

un tad jau dzemdības, trīs mēneši ar divi zem divi un??? mēģināšu iet uz darbu. lai vīrs cīnās ar bēbjiem savā BKA. man pietiek, man ir labi.
0 raksta ir doma

dublis divi
22.8.22 09:23
esmu stāvoklī ar savu otro bērnu. esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā ar pirmo. esmu pārcēlusies uz mazpilsētu. esmu atsākusi terapiju.

grūtniecības nelabums šoreiz ir mazāks, nekā pirms diviem gadiem, tomēr katru rītu vismaz trīs stundas man vajag tikai atrasties horizontāli un neko nedarīt. dažreiz tā paiet visa diena. tagad ļoti spilgti atceros, kā pirmajā grūtniecībā arī gulēju mājās ar slimības lapu un cīnījos ar šīm pašām sajūtām un atbalsta trūkumu - bērnībā iedzīto sajūtu, ka esmu slinka, netīrības sajūtu, kas nāk tam līdzi. jo es guļu un neko nedaru. jo man ir slikti. jo man jāpierāda, ka es pa īstam slimoju. pašai jāiet pie ārsta, ja jau ir tik slikti. šaubām, ka varbūt es pārspīlēju un patiešām vienkārši esmu slinka un slikta, un gribu tikai brīvdienu, un bastot skolu vai darbu, vai dzīvi. domāju, varbūt jāizvemjas uz viesistabas grīdas, tad varbūt man noticēs? uztvers nopietni? pažēlos? nedrīkstu smieties vai smaidīt, tad taču man viss būtu kārtībā.

es nemāku kā pieaudzis cilvēks paprasīt, lai par mani parūpējas un pažēlo, un mans vīrs absolūti nekā nemāk izrādīt empātiju pret manu stāvokli. kurā mēs abi apzināti un plānoti esam mani nolikuši jau otro reizi. arī pirmajā grūtniecībā šo laiku aizvadīju, noslīkusi vainas apziņā un pretīgumā pret sevi, kamēr vīrs šķietami vienkārši centās nogaidīt, līdz tas beigsies. izbesīts, ka es tik maz daru un tik daudz sēžu telefonā (jo es negribu vienkārši blenzt griestos, kamēr guļu, sorry), bet apzinoties, ka atklāti to pārmest būtu stulbi. dzīvojot kaut kur nekur pa vidu. nesarunājoties, vienkārši eksistējot blakus, darot savas lietas netraucētā darbu plūsmā. laiku pa laikam prasot no manis iesaisti un uztverot to par pašsaprotamu, ka es celšos un izdarīšu tās nedaudzās lietas, ko viņš paprasīs. jo viņš taču prasa tik maz. viens pats taisa ēst mums visiem, ved suni, iepērkas. dzīvojas ar meitu, kad viņam tam ir laiks - ja nav darbā, neiepērkas, neskrien, negatavo ēst vai neved suni.

man ir nelabi un besī pirmais trimestris. nemāku būt laimīga, ja fiziski jūtos slikti. gribu tagad saņemties un iziet ar meitu ārā pabradāt pa peļķēm. katru dienu domāju, ka gribas kaut kur aiziet, bet nezinu, kur iet. liekas, ka nav kur. bet tā es jutos arī Rīgā - mana grūtniecība un pirmais mammas gads pagāja pandēmijas ēnā, un iziet cilvēkos, satikt draugus šajā bērnkopības laikā es vienkārši nemāku, jo neesmu to darījusi.

gaidu, kad mana tuvākā mammošanas draudzene atbrīvosies, lai varam sazvanīties video zvanā un pačīkstēt, cik viss ir slikti. gribu, lai viņa pārceļas uz manu mazpilsētu, kā reiz teica, ka varētu un gribētu.

grūtniecība ir reāli nepatīkams laiks manā dzīvē. vienkārši jātiek kaut kā šim cauri. šo un tad kaut kad vēl vienu reizi. un tad man būs trīs mīļas saulītes, ko pavadīt dzīvē. ai, bērni. visas šitās mocības un sastapšanās ar saviem tumšākajiem kaktiem. un tad maza galviņa pieglaužas pie tava pleca, kad pacel viņu opā.
2 raksta ir doma

ierašanās
28.2.22 23:05
ģērbos spoguļa priekšā un saviebos, ieraudzījusi savas krūtis. nu jau tās ir kļuvušas paliekoši asimetriskas, un tām pilnībā mainījusies forma. tas, protams, ir loģiski. es baroju daudz, daudz vairāk ar kreiso krūti, un tā tad tagad arī ir lielāka. ērtā krūts. miega krūts. krūts gultas iekšpusē. krūts, kas ļauj izmantot labo roku, visbiežāk tajā turot telefonu un skrollējot soctīklus. vai, kā tagad, rakstot klabi.

es neviebos tāpēc, ka man tagad riebjas mans ķermenis. saviebos drīzāk tā lielā darba priekšā, kas tagad būs jāiegulda, lai mīlētu šo ķermeni. biju jau pieradusi un iemīlējusi to otru. bet tagad ir šis.

nenācu šeit, lai runātu par krūtīm, bet ar kaut ko bija jāsāk. pēdējo nedēļu jūtos ļoti nomākta un trauksmaina, galvenokārt kara dēļ, bet tam visam pa virsu arī pārvākšanās un meitas zobu nākšanas mokas. jūtos ļoti vientuļi, kā jau daudzas jaunās māmiņas. vienlaikus arī man visērtāk ir būt vienatnē (tas ir, divvientulībā ar meitu), jo pārsvarā jau neviens īsti nesaprot un nemāk palīdzēt. no tiem, kas man vistuvākie.

nu jau otro nakti guļam abas viesistabā uz dīvāna, jo nakts kliegšana traucē vīra miegu, un viņam taču jāstrādā. jūtos atvieglota, ka mazāk jāuztraucas par katru kliedzienu, ka varu izvilkt datoru un klabināt tekstus. ka varu runāties ar meitu, mierināt viņu, stāstīt, ka viss būs labi, kaut kad taču tie zobi beidzot izaugs.

vakar aizbraucām abas uz jūru, nogāju septiņus kilometrus pa piejūras mežu. meita smaidīja un dūdoja, ieraudzījusi lielo zilo plašumu, lai arī pirms tam minūtes piecpadsmit kliedza, jo viņai besī jebkāda veida ierobežojumi, tai skaitā slings.

ja mana iepriekšējā klabe bija mājupbraukšana, tad šī ir ierašanās. nu un kur tad es esmu ieradusies? laikam mātišķībā. man padodas un ļoti piestāv.

šovakar pēc kopīgas vannas midzināju meitu klēpī spoguļa priekšā pie savas mazās krūts un domāju - cik skaisti.
0 raksta ir doma