Vīī...dienas prieks - mammīte man nopirka lielu, mīkstu lāci.
Stāsts par to, kā es tiku pie lāča bija -
vietējā "Maximā" pārdeva un vēl joprojām pārdod lielus, mīkstus lāčus pa Ls 16,99. Tā kā man ir taupības režīms un visiem pārējiem arī un varam tikai tādus nieciņus viens otram nopirkt, lai iepriecinātu, tad uz lāci varēju nemaz necerēt. Pirmā reize, kad es ieraudzīju to lāci bija tad, kad mēs divatā ar māsu gājām uz "Maximu" iepirkties. Es ieraudzīju lāci, paņēmu rokās un ar lielu, lielu smaidu gāju cauri visam veikalam meklēt māsu, lai parādītu savu atradumu. Paskats jau smieklīgs - 25-gadīga meitene ar spīdošām acīm un milzīgu smaidu sejā tipina, nu, labi, slāj pa eju cauri visam veikalam un stibī lāci :)) Nu, neko. Māsa teica kā mazam bērnam, lai nolieku atpakaļ. :)) Skaidrs, ka tā un nekā citādi, jo māsa man viņu nepirktu, bet pašai naudas nebija. Nu, tā tas turpinājās katru reizi, kad iegājām tajā "Maximā" - man pirmais bija iečekot, vai lāči vēl ir. :)) Skaits kopš Ziemassvētkiem samazinājies par 2 un tagad palikuši trīs lāči no 5. Un pēc tam katru reizi, kad Ē. Niedra reklāmā saka, ka viņam patīk lāči, es sajūsmināti iesaucos: "Vīī, viņam arī patīk lāči." :) un rēcu. Visi ģimenes locekļi, kas zināja par to "Maximas" lāci, jau šķībi skatījās uz mani, jau izdzirdot vārdu "lācis". Mamma vispār teica, ka nav kur likt (taisnība), bet es tikai: "Viņš ir tik foršs - liels, mīksts un pūkains. Vīī" :)) Nekāds spiediens uz ģimeni jau nebija, tikai tāda bērnišķīga jūsma par lāčiem. :)
Nu, jā - un šodien mamma zvana man uz mobilo un saka, ka kaut ko man atnesusi, lai es aiznestu mājās, lai atslēdzu ofisam durvis. Attaisu durvis, mammīte dod man maisiņu, kurā kaut kas krēmīgā krāsā un pūkains. Lācis! Ne "Maximas", bet tikpat liels un tikpat foršs. Mamma aizgāja, izpakoju no maisa un ...vīī...:)) smaids pa visu seju. Jā...forši. Vēlmes materializējās dzīvē. Pēc tam jau ierēcu, ka pārvākšos prom vai braukšu uz ārzemēm dzīvot un strādāt, tad viena soma būs ar lāčiem :))
Tagad man ir: lielais lācis, mazais tumši brūnais lācis, Vinnijs Pūks, pavisam mazais lācis, tad sēdošs neliels grizli. Nemaz tik daudz nav, bet visi tik forši. Jā, es esmu traka pēc lāčiem. Man ir vēl divas citas tikpat foršas mīkstās mantiņas kā pārējās - sunītis ar bumbiņām un aitiņa. Visi pēc taustes ļoti jauki. :)) Gād, esmu tāds bērns vēl. :))
Māsa mani nositīs :D Bet lācis tiešām ir tik jauks, un viņam ir liels apaļš vēders un fifīgs purniņš. Čīzes :D :)) esmu sajūsmā.
Stāsts par to, kā es tiku pie lāča bija -
vietējā "Maximā" pārdeva un vēl joprojām pārdod lielus, mīkstus lāčus pa Ls 16,99. Tā kā man ir taupības režīms un visiem pārējiem arī un varam tikai tādus nieciņus viens otram nopirkt, lai iepriecinātu, tad uz lāci varēju nemaz necerēt. Pirmā reize, kad es ieraudzīju to lāci bija tad, kad mēs divatā ar māsu gājām uz "Maximu" iepirkties. Es ieraudzīju lāci, paņēmu rokās un ar lielu, lielu smaidu gāju cauri visam veikalam meklēt māsu, lai parādītu savu atradumu. Paskats jau smieklīgs - 25-gadīga meitene ar spīdošām acīm un milzīgu smaidu sejā tipina, nu, labi, slāj pa eju cauri visam veikalam un stibī lāci :)) Nu, neko. Māsa teica kā mazam bērnam, lai nolieku atpakaļ. :)) Skaidrs, ka tā un nekā citādi, jo māsa man viņu nepirktu, bet pašai naudas nebija. Nu, tā tas turpinājās katru reizi, kad iegājām tajā "Maximā" - man pirmais bija iečekot, vai lāči vēl ir. :)) Skaits kopš Ziemassvētkiem samazinājies par 2 un tagad palikuši trīs lāči no 5. Un pēc tam katru reizi, kad Ē. Niedra reklāmā saka, ka viņam patīk lāči, es sajūsmināti iesaucos: "Vīī, viņam arī patīk lāči." :) un rēcu. Visi ģimenes locekļi, kas zināja par to "Maximas" lāci, jau šķībi skatījās uz mani, jau izdzirdot vārdu "lācis". Mamma vispār teica, ka nav kur likt (taisnība), bet es tikai: "Viņš ir tik foršs - liels, mīksts un pūkains. Vīī" :)) Nekāds spiediens uz ģimeni jau nebija, tikai tāda bērnišķīga jūsma par lāčiem. :)
Nu, jā - un šodien mamma zvana man uz mobilo un saka, ka kaut ko man atnesusi, lai es aiznestu mājās, lai atslēdzu ofisam durvis. Attaisu durvis, mammīte dod man maisiņu, kurā kaut kas krēmīgā krāsā un pūkains. Lācis! Ne "Maximas", bet tikpat liels un tikpat foršs. Mamma aizgāja, izpakoju no maisa un ...vīī...:)) smaids pa visu seju. Jā...forši. Vēlmes materializējās dzīvē. Pēc tam jau ierēcu, ka pārvākšos prom vai braukšu uz ārzemēm dzīvot un strādāt, tad viena soma būs ar lāčiem :))
Tagad man ir: lielais lācis, mazais tumši brūnais lācis, Vinnijs Pūks, pavisam mazais lācis, tad sēdošs neliels grizli. Nemaz tik daudz nav, bet visi tik forši. Jā, es esmu traka pēc lāčiem. Man ir vēl divas citas tikpat foršas mīkstās mantiņas kā pārējās - sunītis ar bumbiņām un aitiņa. Visi pēc taustes ļoti jauki. :)) Gād, esmu tāds bērns vēl. :))
Māsa mani nositīs :D Bet lācis tiešām ir tik jauks, un viņam ir liels apaļš vēders un fifīgs purniņš. Čīzes :D :)) esmu sajūsmā.
2 raksta | ir doma