Piektdien biju likt vizuālo mākslu. Tests saucās. No testa tur ne smakas. Un tie jautājumi, ko es mācījos bija tikai trīs. Tas, kas mani sašokēja bija - jāatšķir arhitektūras stilus - jāpasaka, kas tas par stilu, tad jāsakombinē arhitektūras elementi, lai izdotos gotika, baroks, klasicisms. Un kas tas tāds par zvēru - perspektīvā aksonometrija? Perspektīvas jēdziens tā kā būtu skaidrs, bet tā aksono-something... :))
Domāju, ka izgāzīšos kā veca sēta, bet dabūju vidēju rezultātu un tomēr tiku uz 2. kārtu. Pēc nedēļas 3 stundu eksāmens datoros. Hmm..., ja vizuālajā mākslā tādi surpraizi, tad, kas mani tur varētu sagaidīt datoros...? Pie tam trīs stundas. It kā jau orientējos, bet tomēr... Jādabū esot 100 punkti, lai skaitītos iekšā ticis.
Nez'. Mazliet bail.

Māsa šodien dodas uz Ķeipeni pievienoties svētceļniekiem. Viņa tomēr tika. Tētis jau bija ļoti noskaņots nelaist, jo viena, bez manis un tā, bet tomēr palaida - pat man prasīja, vai māsu laidīsim. A ko es - nu, protams, ka mazliet ir nedrošība, bet tas jau nav nekāds tāds tusiņš, kur viņa varētu kaut kādas ziepes savārīt, tāpēc teicu, ka laidīsim. Un viņai ir nepieciešams mazliet distancēties no visa un visiem. Protams, ka man viņas pietrūks, bet...tas jau tikai mazliet vairāk kā uz nedēļu. 10 dienas. Māsa mazliet uztraukusies - vai visu paņēmusi un tā, bet ļoti priecīga. Šis viņai jau 8 gads ar kājām. Man arī būtu bijis, ja ietu, bet kaut kā šoreiz atturējos. Bet gan jau citu gadu. Šogad braukšu ar autobusu 14. augustā. Arī labi. Tāpat jau māsa solīja, ka aizvedīs mani Aglonā pie mūsējiem - satikšu cilvēciņus, kas silda sirdi - br. Krišjāni un Inguci. Foorrrššši. :)

Man sevi jāpieradina pie domas, ka "kā būtu ja būtu" var arī nebūt
un
ka tas nav jānostāda kā mērķis.

Un vēl -
man ir riebīga tendence -
"pati neēd un citam arī negrib dot".