Visas brīvdienas cīnījos ar mājas datoru, kas sauc pēc ģenerāltīrīšanas.
Atnācu uz darbu šodien samērā labā noskaņojumā un jau uz galda pārsteigums - limitkartes stāv, redz, rēķins būšot jāraksta, kaut gan pirms tam grāmatvede pati rakstīja.
Grāmatvede ieradās darbā pēc 2 ned. atvaļinājuma ar savām mūžīgajām pretenzijām pret visu un visiem, vēh.. un kaimiņos atnāca viena kliente, tāda pati kā kaimiņfirmas grāmatvede - un tie komentāri... - gribās vnk ausis aizbāzt, piecelties un vnk iziet laukā pa durvīm.

Ja gribas noslēgties, tad jādzīvo lielpilsētā, ja gribas cilvēcisku tuvumu - jādzīvo mazpilsētā. Tāds ir mans secinājums. Lielpilsētā visi skrien, pārņemti ar sevi un savām problēmām, mazpilsētā - ierauga katru jaunu seju.

Grāmatvede zvana uz banku: "Man ir problēma."

Es, to dzirdot: "Es par to nebrīnos" :D

Njā..., ja es "uzsēdīšos telefonam", tad otrā galā noteikti pacels.