Atkal ir uznākusi grūtsirdība. Protams, ka par viņu, bet ne tikai. Vispār par dzīvi. Nav motivācijas strādāt un es nezinu, vai tam par iemeslu ir nogurums, slinkums vai vnk laiks vidi nomainīt...

Strādājot šajā darbā, es pamazām sāku ienīst cilvēkus. Nu, labi - ne vienmēr, bet ļoti bieži.
Un tagad man ir grand besis. Par darbu un visu citu. Es nevaru iedomāties sevi sakām priekšniecei, ka domāju iet prom un man arī nav īsti skaidrs, vai es to patiešām gribu, vai arī tas vnk ir noguruma un beša iespaidā, vai varbūt vnk domāju, ka ar vides nomaiņu būs līdzēts vairākumam manu problēmu.
Nākamais darbs noteikti būs tur, kur kontakts (mans kā darbinieka) ar klientiem un vispār cilvēkiem kā tādiem būs iespējami samazināts līdz minimumam.