"Visu mūžu es pielūdzu viņu. Viņas zeltaino balsi, viņas valdzinājumu - kā viņa mūs bija apbūrusi, kā man mācēja asinis uzsist; un zemi zem viņas kājām.
Un tagad es neesmu drošs nekur, melnu redzu baltu un saldu - sāju, jo pielūgtā nozaga manu mīlu, zemi zem viņas kājām.
Viņa bija mana zeme, mana mīļākā skaņa, mans lauku ceļš, mana māja, manas debesis, mana vienīgā mīla un zeme zem manām kājām.
Viegli ej vistumšāko taku, viegli ej pazemē, es citudien būšu lejā, tev blakus, kamēr tu nebūsi atrasta, man acu neaizvērt.
Ļauj patiesi mīlēt, ļauj izglābt tevi; kur divi ceļi tiekas, lai aizstaigājam, nāc atkal augšā, kur vienīgi mīla un zeme zem tavām kājām."
/Salmans Rušdi "Zeme zem viņas kājām."/

"Tu biji svešinieks, man vajadzīgais,
tu - klejotājs, kas saukt pēc manis nāk.
Tu visu mainīji, es tevi paklausīju.
Bet nu tu - bilde, kas pie sienas stāv.
Pēc tevis svešāks kļuvis viss."
/Salmans Rušdi "Zeme zem viņas kājām"./