= Krīzes laika relativitātes teorijas = - Komentāri

Divdesmit divi nav nekāds lielais skaitlis, bet pēc negulētas darba nakts sajutos kā tāda ļurbaina 80gadīga pansionāta iemītniece. Ātrāk, ātrāk palīdzēt minkam savākt bardacīgo māju, apčubināt bēbi, un tad fiksi vēl aiznesties uz frizētavu.
Tieši šonedēļ mūsu trubas izlēma aizsalt, tāpēc, nevēloties saņemt boilera krājumu verdošo pieskārienu nācās nesties uz tuvāko lisētavu vismaz matus izmazgāt. Speķis likās tāds, ka drīz varētu iesmērēt pannu.
Tā kā Āgenskalns izceļas ar savu frizētavu bagātību, tecēju uz to, kas gandrīz pie mājas stūra. Viss pilns. Tā šeitan ir vienīgā, kas pieņem kredītkartes. Nu ko, tecēju knaši uz tirgu, lai aplaupītu bankomātu - tas nedarbojās, tecēju uz maximu, tur paldies dievam nebija nekādas kļūmes. Ienesos pirmajā listētavā pa ceļam. Dabūju gaidīt minūtes 15. Lai arī meistarīte dikti ātri mani saveda kārtībā, visas skriešanas dēļ visi viesi jau bija ieradušies, savukārt es - nokavējusies par 40 minūtēm. Kad ienācu pa durvīm, puse no tā, kas bija uz galda, jau bija knaši notiesāta... Tā dīvaini sajutos...
Parasti jau katrs savas paikas ēdējs, bet varēja tās 30 minūtes jubilāru pagaidīt.
Vēl gara darba nakts priekšā. Ucinu pelīti, graužu sausiņus un dzeru 2005tā gada "Merlot" ( sausais galda sarkanvīns ar nelielu ozolkoka mucas dedzinājuma piegaršu).
Atiet zuzīt.