Mana paralēlā pasaule

Viņš vakar man atnesa smaržīgu magnolijas ziedu un iesprauda manos matos.
Viņš visu vakaru mani smīdināja tā, ka vaigu kauli vēl šorīt sāp.
Kad viņš mani apskāva, man bija tik labi. Un šorīt aizejot viņš mani noskūpstīja. Tās bija jaukākās septiņas stundas manā mūžā. To nemaz nevar aprakstīt. Lai lūpas runā.

Šodien mēs netiekamies un rīt arī nē, pat ne parīt. Bet es jau ilgojos. Taču negribu neko sasteigt, steiga ne pie kā laba nenoved.
Doma, ka kādreiz pienāks brīdis, kad man būs jādzīvo ar kādu kopā, mani nedaudz biedē, pārāk ilgi esmu bijusi viena, bet par to es tagad nedomāšu.