mana dienasgrāmata

Sveiciens Tev vārda dienā no Ņūfaundlendas un no Ņūfaundlendas aļņiem!

p.s. pēc Ņūfaundlendas laika vēl aizvien ir 31. jūlijs.

Annapolisas muzejā speciāla ekspozīcija veltīta medmāsām, kuras te uzdarbojas jau gadsimtu, ...



...medmāsu tērpiem cauri gadu desmitiem...



... un tiek eksponēta pat speciāla māsām sacerēta poēma. jauki!

ja nu kāds domā, ka naktī pa šoseju klaiņojošs alnis tāds nieks vien ir, tad paskatiet uz šo eksemplāru, kurš ap desmitiem vakarā jau "tusēja" ceļmalā. Latvijas stirnas un cūcēni dimensijās un masā līdzi netur...

Kvebekā, ārpuscentra kafejnīcā sākām pļāpāt ar foršu viesmīli, kurai bija diezgan laba angļu valoda. vienā brīdī, komentējot mūsu došanos uz Jaunskotiju un Ņūfaundlendu, viņa saka: My boyfriend was recently in Newfoundland and he told me that the weather there was really froggy.

pagājšnakt sapņoju, ka man zvana anonymous un vaicā, kāds ir mans uzvārds. liels bija mans pārsteigums, kad, šorīt pamostoties un lasot meilus, biju no viņa saņēmis vēstuli ar šādu pašu jautājumu.

ja būtu komunā "acs", rakstītu tur. tā kā neesmu - rakstīšu šeit.

lūk, šodien ap 12:07, dodoties uz brokastīm Andalūzijas Sunī Blaumaņa un Barona ielas stūrī redzēju Līnu Zvērs (alias rasbainieks). tā kā 100% pārliecināts, ka tā ir viņa, nebiju, tad neuzrunāju. bet nu ierakstīt gan ierakstīšu.

Līgo! Līgo!

tā kā man vēl aizvien deju repertuāra apguvē ir caurumi, tad apņēmos pasēdēt pie youtuba un paskatīties dejas. meklējot Ģērbies saule sudrabota, uzdūros šim. mjā, tai krastā viņi tomēr dejo kaut kā savādāk kā šai krastā...

nu labi tas ir 1995. gads, bet saprast, ar kuru kāju kurš gājiens jāsāk, diemžēl, nevar. un, uz kuru pusi jāgriežas kurā brīdī ne tik. tas velns, ziniet, tomēr ir detaļās.

vakardienas atvadu ballīte izdevās uz goda - iestartējās Brālī un turpinājās labi ilgi Pienā. ķibele tik, ka atnākot mājās konstatēju, ka divritenis arī Pienā palicis, būs jāiet pazavēties, vai vēl pie vietas.

Pienā atgadījās tā - visai mūsu kompānijai kaut kā lati skaidrā izbeidzās un kartes viņi tur neņem. bet izrādījās, ka Piens ir tik populārs, ka tur pilns ar paziņu paziņām, kuri, ilgi nedomājot, mainīja nelielos valūtas iekrājumus pret latiem. krutākā maiņa laikam bija 10 eiro + 10 Šveices franki pret 10 latiem. un par 10 latiem, ziniet, var nopirkt 4 kokčikus, imho, price/performance tuvu ideālajam.

saviesīgu sarunu saturīgums ir tieši proporcionāls izdzertā alkohola daudzumam.

savukārt nākamajā dienā prātā palikušo sarunu tēmu un detaļu daudzums ir apgriezti proporcionāls patērētā alkohola daudzumam.

tādejādi es, diemžēl, par izcilu rakstnieku / filozofu / politiķi nekļūšu. kaut arī būtu pelnījis. žēl.

vakar biju ciemos pie sen neredzētās klases audzinatājas un angļu valodas skolotājas vienā personā, kurai netrūka tāda nedaudz angliska (nejaukt ar mūsdien-londonisku!) smalkuma pat padomju gados. tad, lūk, šorīt, taisot kafiju savā kafijas krūzē, atcerējos viņas vakardienas teikto: nesaprotu, kā tie cilvēki mūsdienās kafiju var dzert no tik lielām krūzēm, tas ir tāds ievazāts amerikānisms. es gan vienmēr dzeru kafiju tikai un vienīgi no kafijas tasītēm. un, protams, galdā bija ārkārtīgi skaistas porcelāna kafijas tasītes. ar visām apakštasēm. un tad es atcerējos, ka mēs mājās arī dzērām kafiju un tēju tikai un vienīgi no kafijas / tējas tasēm (jā, mums bija atšķirīgi tasīšu komplekti šiem dzērieniem). jāatzīst gan, ka arī mana māmiņa bija gandrīz vai angļu lēdija (btw, arī angļu valodas skolotāja), bet 90.tajos gados mēs tomēr arī brokastīs kafiju sākām dzert no krūzītēm un kafijas tases no sekcijas izvilkt tikai nedaudz svinīgākos gadījumos - ciemiņi, dzimumdienas vai vienkārši ģimenes kopīgas pasēdēšanas vakarpusē / nedēļas nogalē.

uz mirklī uzvēdīja aizgājušā laika dvesma. starp citu, man sekcijā vēl aizvien stāv vairāki komplekti smuku kafijas tasīšu, tikai, kad es tās pēdējo reizi lietoju, neatceros.