| virzītājspēks |
18. Maijs 2006|00:59 |
brīžiem domāju, kur varētu palikt vējā izkliegti vārdi. tādi, kuros ieliktas dusmas, izmisums, nožēla. vienmērīgās sportistu elpas skrējiena laikā - vai tās kāds saķer kā tauriņus, ieliek starp enciklopēdijām kā rudens apgleznotās lapas, kolekcionē putnu būrīšos un piesien pie kaķu kaklasiksniņām? pretējā gadījumā iznāk, ka pasaule pilna svešu elpu, [sa]jūtu un pačukstētu noslēpumu, kas ierakstīti kā vējā šūpojošas smilgu kaklasaites, niedru pusčalošie smiekli vasaras svelmē un vēja sarunas ar bērziem pavasaros. ne soli var paspert, neiztraucējot sircapziņu kā vāveres ligzdā aizmigušu riekstgrauzēju, ne minūti klusuma piejūras kāpās, kur katram smilšu graudiņam savi smiekli jāizsmej.
it kā vārdi vēl kaut ko mainītu. vienas vienīgas ilūzijas kā apvērsts krasta atspulgs norimušā ezerā trīs metrus zem ūdenslīmeņa. |
|
