| 26/Apr |
27. Apr 2006|01:19 |
vismīļākā sajūta ir tad, kad pēc garumgaras un nogurdinošas pastaigas man nejauši pieskaras viņa elkonis vai ceļgals. tāda sajūta, it kā debesīs vīterotu Boeing'i, zīmētu vasaras pasakas smaidgaišās krāsāsm, un saule norietētu desmitreiz minūtē, lai pēc grama miega pamostos atkal spirgta un jaunizlieta.
pirksti maldās pa klaviatūras neesošiem taustiņiem, mēle vēlas runāt, izrunāt-ies un pateikt, bet apmulst un pazūd neveiklos pusteikumos. veselīgs nogurums, viegli reiboša galva, līdzsvars uz papēžiem un pienākumi, pienākumi, pienākumi. šodien notika kaudzēm labu lietu, un mostošajās aprīļa debesīs spoguļojās saules stari.
nav viegli ar mani, es zinu. |
|
