| viens trīs |
5. Mar 2006|11:42 |
šķiet, ka skumjas tāpat kā vientulība iespiedušās it visos cilvēkos, priekšmetos un sajūtās. tādas, kuras pielipušas jebkurām citām sajūtām, piemēram, priekam, laimei, nogurumam, vienaldzībai, nemieram, dažreiz parādot savu mirkļa izjūtu iznīcināšanas māku, dažreiz nemanāmi paliekot kā orķestra basa partija zemu un klusu starp citām, valdonīgākām un pārejošākām emocijām. brīžiem liekas, ka skumjas un vientulība ir tās paliekošās, hroniskās iezīmes, bet visas pārējās, daudzreiz spilgtākās sajūtas atnāk un pāriet kā neregulāras oīdas grafiks, uzplūst, aizrauj cilvēku sev līdzi un pēc mirkļa jau ir prom, atstājot tikai tukšuma, niecības un noguruma pilnu vientulību. piekrītu Gabrielam Garsijai Markesam: vientulība pavada mūs vienmēr, tikai brīžiem liekas, ka esam no tās atbrīvojušies, bet kā suns tā vienmēr atrod ceļu atpakaļ.
raksturīga cilvēka iezīme - vientulība kā pašizpausmes vieglākais ceļš, viena no eksistences pamatformām? |
|
