in my hair .> |
22. Feb 2006|12:15 |
vispūkam līdzīgākā ziemas diena. kad snieg tik ļoti kā todien, liekas, ka sniegs iesnieg tevī iekšā, kur paliek, turpinot virpuļot, griezties, mazliet sasaldējot un paslēpjoties aiz šķietami ledaina klusuma, mazliet noglāstot un ar glāstu pilnu plaukstu pieskaroties, un tik viegli dzirkstot izkūstot, lai reizē paliktu eternal klātbūtnes sajūta.
vēl joprojām jūtu bjōrkas samtu un velvetu ausīs, smieklus klusumā, apbrīnā sastingušu mežu un fjordus pusdienas saulē. dūmi paceļas horizontāli slīpi, suņi saošņājas, sniegs gurkst un neapstādināmi iekļūst māju dūmeņos, pastkastītēs, ārdurvju atslēgas caurumiņos, aiz apkaklēm, cepurēm un mēteļu piedurknēs, pielīp zābakiem, cilvēku skropstām un pamodina sārtus lācīšus vaigos un viegli nosalušās plaukstās. mazpilsētas ārpilsētas vēl_ne_pilsētas miers mani ieaijās pastaigā caur dzīvžogiem gar asfalta apmalēm uz sasniegušajām galotnēm, kur saule smejas tieši mirdzošajā sniega upē. |
|