| nevasca y copo de nieve |
25. Nov 2005|23:28 |
rokas dursta mazas adatiņas. novilktiem cimdiem acumirklī uzbrūk klajumu rīgas vējš. sniegs čukstēdams kūst matos, padara smagas skropstas un pasauli kā caur atpakaļskata spoguli redzamu.
tik neticami viegli smieties, it kā šī būtu pirmā ziema manī. bez asociācijām, nostaļģijas, vēlmes atgriezties pagātnē. no memories, nothing!, tikai šis mirklis, viens un neapstādināms.
björkas izveidotā visa notiekošā esence pārņem mani - viegli aizverot acis, pat gravitācija pazūd. glāsmaini pieskaras sniegs mēteļiem, šallēm un zābaku purngaliem. katra pārstiņa atšifrējama, katrai savs svītrkods pielikts, sensori atklās, ja melošu.
tagad meklēju savu pasaku starp tām simttūkstoš definētajām. |
|
