| ledus ledainā elpa pārklāj un pārklājas |
[21. Nov 2005|21:38] |
| [ | in:side |
| | neprasi man vairs it neko! | ] |
| [ | out: |
| | Hans Christian Andersen / Sneedronningen | ] |
[http://www.andersen.sdu.dk/vaerk/hersholt/TheSnowQueen_e.html]
esmu gatava mainīties un apmainīt sevi pret sākotnēju haosu. sadalīties, lai atkalizaugtu tāda, kādu vēlies mani redzēt. esmu šeit un tik atvērta katram tavam vārdam. tikai dod man iemeslu, vienu soli pretim, un tas jau būs noticis - vairs nebūs tās, kura tevi tā kaitina, kuras klātbūtni nespēj paciest ne mirkli, kuru vēlies aizsūtīt tālu prom no sevis un ģimenes. neesmu auksta, neesmu uzkāpusi uz bibliotēkas kāpnītēm un no malas nenoraugos visā, kas starp mums notiek. esmu šeit, dzirdīga, elastāna pārpilna, gatava pieciest, atrast kompromisus, izmainīties, censties, atrast mūsu attiecības harmonijā un kopsaucēju mums, vienādajiem asmalu trijstūriem.
tikai ieraugi mani. zinu, tu esi noguris, mēs abi esam. ieklausies un izdzirdi. cieni un tevi cienīs. tu taču nojaut, nevar būt, ka nezini, ka mīlu bez robežām un saprāta, citādāk jau tā necenstos.!
kaut ātrāk pienāktu tas mirklis, kad es paņemtu čemodānu un pamestu centienus tev pietuvoties.! tad es būvētu savu pasauli bez tevis [vai tas maz iespējams?], vairs nevienu nepielaistu tik tuvu un tiešām kļūtu polarizēti dienvidpolaina. uzceltu villu Lapzemē, Marias Byrdas Zemē vai Baffina līcī, un nekad neaicinātu tevi svinēt Ziemassvētkus kopā un iepazīt, kāda esmu. tad kādā polārajā naktī pārvērstos par Sniega Karalieni polārlapsu kažokos un ledusdzidru sirdi.
cik tālu vēl man sevi pazemot? kur beidzas augstuma robeža, pārejot mūžīgā [sasaluma] līmenī, un sākas okeāna dziļvagas, no kurām neizpeld un neatgriežas? |
|
|
| Comments: |
Vārdi aizlido, uzrakstītais paliek
negribu to pateikt skaļi. vārdi paliek vārdi, lai cik patiesi/nepatiesi būtu. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
