|
10. Mar 2010|20:42 |
no acu atvēršanas mirkļa līdz brīdim ar tējas krūzi labajā un grāmatu kreisajā rokā mani pavada pavasaris. dziļzilās debesis pilnas ar kaijām, kas, neredzamas rokas izbērtas manu māju pievārtē, griežas kā vilciņi un meklē ceļu uz jūras bezgalību. kur gaiss smaržo pēc sāļas atskārtas un debesis tikpat labi varētu būt tur, dziļumā.
rīta saules stari zīmē kartes uz manām kājām. tie zina ceļus, kur man sevi būs jāsadala mērtraukos un jāpārlej dzīvās krāsās. atnāk kaķis, iemurrājas, un frekvences uzmet kūkumu.
vējš šogad mani atradis tepat rīgā. jūtu viņa skatienus, čukstus matu galos un pārgalvīgus solījumus. aiz muguras seko nemanāms un nedodas rokās, bet protu iet slīpus ceļus. nebrīdinot griežos pa kreisi ap stūri, lai starp dzelteno apmetumu un krāsu zaudējušies krievu primadonnu plakātiem mani nevaldāmi satver viņa rokas un sagriež priekā kā bērnības karuselī. jā, te ir kaut kas no kādreizējā mulsuma, neapzinātās, ne-mērķīgās dzīvotprasmes.
kad smaržo pēc pavasara, nespēju pretoties garām pastaigām pāri sakritušām kupenām un koku alejās ar saules devīgās plaukstas nogludinātiem gājēju celiņiem. sēžam divatā parkā un sildām degunus. tik tuvu plaukšana, pumpurošana un ziedēšana, ka varētu ar aizvērtām rokām satvert un noglāstīt.
mans vējš ir dzīvs gaiss. gaisa dzīvība. |
|
