| par puskaraļvalsti un princi piedevām |
3. Nov 2005|10:09 |
> jā, nosapņoju princeses pili, karali un galminiekus. biju tur, un visu piedzīvoju!
tad nez kāpēc viņš teica, ka esmu pūķprincese. pārsvarā ar lāpu gaismā zaļganīgi vizošu ādu un garru, dzelkšņainu asti. īsteni pūķīgie spārni arrī bija, tie mirdzēja rīta rasā kā spārēm. un ugunīgas liesmas šāvās ārrā pa muti, kvēpaini dūmi caur pūķīgajām nāsīm un sveloši versmains siltums iekšienē, jo pagaidām vēl varot just liesmu garšu mutē! tad viņš paskaidroja, ka tās liesmas ir no sirds siltuma, un niko citu jau nevar darrīt, ja iekšā siltums laužas, dedzina un plēš pušu. tad tikai nemanot jānopūšas, un netīšām aizdegas ciemi, kuģi, jūras un pilis. un vēl tam pūķīgajam jāiemācās kontrastēt - izbaudiet tēju, noskaidrojiet attiecības un dzīvojiet harmonijā!
tad viņš atzinās, ka netic it nevienam vārdam, ko pats tikko teica, un netic jau arī tam, ka esmu. vai tiešām? varu uzdāvināt vienu minūti tējas, vienu mārtiņrozes ziedēšanu un mirkli saules aiz mākoņiem, bet nespēju palīdzēt apjaust, ka esmu. tur nu tikai jāpieķeras kafijas tasītei ar abām plaukstām un ļoti, ļoti jāvēlas. |
|
