| sprachspielen |
19. Okt 2008|20:51 |
tikko mājās no garas pastaigas ar cietaizsietām acīm.
mežā koku zari ūjinās, vējš pieskrien un sagriež virpulī, kājas paslīd dubļos un esmu gar zemi ar zvaigznītēm acīs un vēsu skuju pie vaiga. gaisā smaržo pēc papardēm, varbūt pēc rudens sūnām, un gribas tevi paraustīt aiz piedurknes, lai pajautātu, kāpēc neesi šeit.
kūpošā vannā saberu tikko no zāles paceltus ābolus un, lasot heses rudens pasakas, pa vienam kožu to sārtajos vaigos.
zini, kas ir pure blow?
elpot tā, it kā būtu divi elpvadi: pa vienu skābeklis, pa otru vannā labi ievilkusies ābolu tēja. un atkārtot, atkārtot, ģeometriskajā progresijā līdz atskārtai 'ļoti' apjaust eksistences tīklveida struktūras, kas pāri noberztiem ceļiem, ieilgušiem vakariem un pāragriem rītiem mūs ved vienu pie otra. to var dēvēt par romance, ja atvieno sadaļu ar atburbuļojušos šampanieti norietējušas jūras krastā. |
|
