| re |
[12. Maijs 2006|23:59] |
| [ | in:side |
| | placebo, placebo | ] |
| [ | out: |
| | massive atttack/angel | ] |
mēs visi šeit kaut ko meklējam - atbalsta plakni, melus, pazemojumu, apreibinošas sajūtas, pašierosmes svārstību maksimālās amplitūdas un smieklu detektorus.
pirms sajukšu prātā un uz mūžu nokļūšu sanitorijā, es noteikti paspēšu uzņemt filmu, pašu draņķīgāko un reizē brilliante bellissimo, kā nu kurš to dēvē. galvenā loma tajā būtu nejaušību virtenes periodiskumā un ideāli sakrītošos laika, telpas un vides aspektos ietvertām tēlu sajūtām. parādot ārējos apstākļus, kuri būs tik ikdienišķi un reizē neparasti, ka skatītājs nespēs racionāli domāt, atklāsies neparastākais stāsts par love's, naida, naudas un vientulības definīcijām mūsdienu pasaulē. kas tad īsti ir cilvēka laime šodien? vai gājiens divatā caur tunelim ar veca vidusāzijas izcelsmes vīrieša uz balalaikas spēlētu bezjēdzīgu melodiju fonā? varbūt sarunas par vējiem, monkīzemēm un sliktiem domapstākļiem idealizētā alpu ainavā? vai apziņa, ka viss ir pagātnē, bet nākotne - lielais, melnais caurums, no kura izkļūt nav iespējams?
un tad pienāks mirklis, kad manai filmai vairs nebūs nepieciešami aktieri, filmētāji vai dvd diski. tā dzīvos manā galvā, caur plakstiņiem kā kaleidoskopu jūs visi varēsiet ieskatīties kadru neatkārtojamajā attēlojumā ar smaržu, dzīviem smiekliem, šokolādes saldējuma vafelē ar asaru piegaršu, dzīviem aktieriem bez dekorācijām, cilvēciskajai būtībai bezgala tuvu skumju sajūtu kaut kur starp lūpām un krūšu bedrīti un pārvarēt bailes no pieskaršanās emociju degmaisījumam. ļoti gribas dziļi ienirt Ziemeļjūrā, aizturēt elpu, sastingt un pieraut ceļus pie krūšukurvja, apstādināt mirkli kā videokaseti, paliekot kņudoši mainīgā stāvoklī starp aizrīšanas ar ūdeni, lēnu uzpeldēšanu vai izniršanu ar pārlaimīgu atvieglojumu, mokošu skābekļa trūkumu, satumšanu galvā un plaušu kapilāru kliedzieniem galvā.
man vajag kādu atbildi. ne tik ļoti svarīgi, kā maija priekšpusdienā bērns skatās uz saldējuma pārdevējas roku kustībām, bet caur vērojošu skatienu un sajūtu, ka nekad vairs nebūs tik labi, kā ir šajā laika dubultspirāles punktā. piedod_un_aizmirsti, tomēr diemžēl nekas ar to nebeidzas - nepieciešams perpetuum mobile, dzinējspēks tālākai virzībai, mērķis, spēcīga vēlme un definēta virzība.
atver acis!, putamadre, atver taču acis un paskaties, kā tu veido savu deviņu kāršu namu, melojot sev acīs klausīdamies! |
|
|
