| fn+f4 (un vēlreiz) |
20. Feb 2008|21:27 |
strauji lejot tēju krūzē, laika lauks vienmēr izliecas un palēninās dažus milimetra desmitus pirms pārlīšanas. elpa satraucas un gluži tipiski latviski izskrien caur scenāriju simtiem, kā bezlaika telpā sagādāt skābeklīša burbuļus kapilāriem, bet tikmēr pulksteņi jau attapušies un ieklepodamies izliekas, ka laiks nemaz, nemaz neesot apmetis kūleni, un slēpj dūrītēs samulsumu.
skatoties uz Aināra kreiso aci, gribas paņemt visus dzīvniekus, iesēsties gaismas ātruma dubultpaātrinātājā (Noasa šķirstā) un doties atpakaļ uz Lielo Sprādzienu, kas bēg gaismas ātrumā, sarkanā kaķsuņu saitītē satverot Visuma robežšķirtni. |
|
