| kad maigi nosaluši vaigi februāra pēcpusdienas pastaigā ar suni, |
16. Feb 2008|18:04 |
sēžu gultā ar savu murrājošo klēpjdatoru, malkoju Japānu tējas biezumos un eseju starpbrīžos vēroju galaktiku tūkstošus griestos, gandrīz aizmirsu piebilst, ka esmu tik bagāts, bezmēra izjūtu ietilpīgs un laimīgs. ļoti un tieši šobrīd. un viss taču sākas tagad, lielās cerības un iespējas, kas pacietīgi kā rasaspodiņi žūst vecmāmiņas dzīvokļa lielajā miera laika skapī. un galvā ir noklikšķējusi atslēga uz prizmu, kas novāc priekšstatus, atstājot lietu būtību kā galveno izvēles kritēriju.
tik ļoti gribas parunāt ar jums, pietrūkst tikai nedaudz uzņēmības (jo laiku vienmēr var atrast) satikt un ietikt cilvēkos, citādi par tradīciju kļūs teātra izrādes vienatnē bez opponenta un domu trīsstūriem.
vienpatībā nav harmonijas, jāiemācās dalīties mierpilnos rītos, hellēniskos uztraukumos un ar sevi. |
|
