| tuvu|tuvu |
25. Okt 2005|20:38 |
šodien redzēju vēju snieglietus sniegpārsliņu izskatā. mašīnas nīka sastrēgumā, zirgs pie zirga, ritenis pie riteņa, emocija virs emocijas klājās slāņiem, rindām un nepacietībām. sablīvējās, ar lietu saķepa un pārvērtās cietcietā ledū izjūtas, virsbūves un ielu spuldzes. aizvien ciešāk un ciešāk, koncentrēti uz luksofora trīskrāsu varu.
tad tas notika. uz mirkli, varu apgalvot, ka tas bija mirklis, nezcikgarš, nezcikilgs, uz vienu daļu šī sastrēguma iestājās miers, un sniegpārsliņas sastinga. bija iestājies līdzsvars, kurš likās kā nogaidošais signāls, kā aizķēries kompaktdisks. un pirmais attapās vējš. varu apliecināt, ka tas bija viņš - pār virsbūvju, lukturu un lieto disku virsmām nāca atrisinājums, līdzi sev aizraudams sastingušās sniegpārslas kā aizpūstu lietussargu, šalli vai cimdu. tas bija kā atvieglota cilvēku, zirgspēku, lietus lāšu un emociju nopūta, apliecinādams, ka harmonija nav ilgi pastāvošs agregātstāvoklis mūsdienās. pēdējās lapas, starmeši un cilvēku saskatīšanās mēmi apstiprināja, piebilda un satraukti secināja. luksofors nesatricināmi pārslēdzās, un straume sakustējās, koncentrāts izšķīda, uzliesmojums nodzisa. mēs visi atkal bijām mēs paši, pārvaldījām savu dzīvi paši, stūrējām paši, apdzinām paši, izlēmām, mīlējām, kļūdījāmies. lai gan tikai līdz nākamajam luksoforam, pirmajam sniegam vai sastrēgumam, bet paši! |
|
