| tomēr.! |
24. Okt 2005|01:54 |
// tu nekad nebeidz mani pārsteigt. mirklī, kad jau savā prātā biju pielikusi punktu, tu pasaki vārdus, kuri man liek pieslēgties un vēlēties līdzdomāt, līdzdzīvot un līdzjust. tāds bērns tevī iekšā, un es jūtu, kā viņš aug, ceļas, mācās staigāt, izteikt savas domas un pamatot tās. tāpat, kā vērot saullēktu, puķes atvēršanos vai operas klausītāja emocijas.
laikam jau viss vēl turpinās, vai ne? |
|
