| notis |
5. Nov 2006|19:00 |
viens vienīgs ārprāts. nav tukšuma sirdī, nav pašas sirds. ne grama kultūras, ne sekundes nožēlas. antibiotiku kārbiņas, miega valdzinājums un NEAPJĒGSMES SAREŽĢĪTAIS VELTĪGUMS Kurta rindkopās.
atdod man mani pašu, atdod to, kā vairs nav un nebūs par brīvu pretīmdejotājiem piektdienu naktīs. atbildes kā stikla kalns, dimanta pakavi, sniegpārslās sastindzis ziemas gaiss un kļavu lapu ceļazīmes. stikla kārbiņas ar sasalušām lūpām, sakarsēti ceļgali, degošas grimases within ['nōnšalenz].
arī tev tagad ir vienalga, jo dzīve iet uz priekšu, laiks negaida un ir taču tik daudz svarīgu lietu, ar ko aizpildīt brīvo laiku un nodarbināt savu prātu, vai ne? |
|
