Veco vēstuļu kaudze
Dzīve pamatīgi mainījusies laika gaitā, tāpat kā sajūtas pret vienu draugu. Tās ir neatrisinātas sajūtas. Ir pagājuši vairāk kā 10 gadi, kopš redzējāmies. Īsumā : bijām tuvi kādreiz, bet šajās dienās absolūti svešinieki. Es vairs neatceros, kāpēc tā notika, kā tās sākās.. vai tā biju es vai tas bija viņš. Varbūt abi. Varbūt mēs bijām kopā dēļ tā, ka nebija citu labāku variantu apkārt. Mēs vairs neatradām laiku pavadīt kopā un man bija kauns meklēt iespējas, es noslēdzos. Viņš necīnījās. Atrada citu kompāniju, ar ko aizrauties. Viss šis ir ļoti dabiski, draudzībai derīguma termiņš bija izbeidzies. Tas nav, kas sāp šobrīd.
Ikdienā par viņu nedomāju, un ja tomēr apstākļu sakrītibas dēļ jāiedomājas - manas izteiktākās sajūtas ir riebums. Izvairīšanās. Necienu. Nav cieņas pret viņu.
No visiem veidiem, kā izdabūt laukā sajūtas, bloga ieraksts varētu būt dziedējošākais šodienā.
Man ir bail no viņa. Izrādās, ka tā var būt, ka bail no kāda, kas kādreiz pazina mani līdz kaulam, un spēja to izmantot pret mani.
Man ir bail, jo cilvēkam šķita adekvāti mani sāpināt.
Esmu pārsteigta, ka man viņš mazliet pietrūkst pēc visiem šiem gadiem.
Kādreiz viņu mīlēju un apbrīnoju, šķiet, ka neesmu tālāk pavirzījusies. Šķiet, ka mazliet mīlu joprojām to, kāds viņš bija.