03:08 pm - FandagoTās visas ir tavas domas. Tavas, Armīn. Tie bērni ir tavi bērni. Tā sieviete arī. Adele ir tava, Armīn. Tu vari visu sakravāt un doties prom. Prom. Sakravāt krokodilādas čemodānos un iepakot čaukstošos polietilēna maisiņos. Vari braukt uz laukiem, uz latgali. Kaut paceltu galvu pāri robežām- uz Šveici vai Holandi. Maisiņi kā vienmēr ir trešajā atvilktnē pa labi un brūnajam čemodānam sprādze nav salabota. Tas viss ir tavs, Armīn...to čemodānu, kas patiesībā nav nekāds krokodilādas, uzdāvināja Armīna tēvocis mūsu kāzās. Medusmēnesis Bulgārijā. Pie melnās jūras. Mēs dejojām piekrastes smiltīs, tāpat vien bezvēja pavadījuma. Tik brīvi un tik laimīgi. Čemodānu piekrāvām pilnu ar vīna pudelēm .. ciematā pusstundas brauciena attālumā no Sofijas. Tas bija labākais bulgāru vīns, ko mēs tajā vasarā baudījām. Sofijā, lai sveiktu jaunlaulātos, mūs sagaidīja daži paziņas un draugi, kuriem bija kas kopīgs, nepārdodams, nenododams, netverams... bija- cik skumīgi tas skan, Adele. Vīna bija pārāk daudz, aiztaisāmā sprādze it kā turējās, bet tomēr beigās saplīsa. Mēs tādas lietas vienmēr pamanām, bet nekad neizlabojam. It kā sīkumi, bet kaut kad viss sāk ļodzīties, jo pārāk daudz tādu sīkumu. Cilvēki vispār tā laikam dara, ka redzēt jau redz, bet nerīkojas. Tikai tad, kad nu citādi galīgi nevar. Tad varbūt. Ar tādu sprādzi mēs klīdām apkārt vēl gadiem, nesen bērni ar skoču salīmēja, spēlējot kuģos. Armīn, tu vēl esi te? Es palēnām nogurstu no tava tuvuma vien. Tava klātbūtne kļūst nepanesama. Lampu televizora džinkstoņa ausīs. Nu ej. Es nevaru vairs tā. Man nav ko elpot. Adele jūtas kā zivtiņa akvārijā, kā kanārijputniņš būrītī. Kādreiz Adeles sarkanās cirtas spēlējās vējā, bija visur un nebija nekur. Es biju tev un nebiju tava. Kad kļuvu par tādu? Vai es nebūtu pamanījusi, ka tu man apkārt uzbūvē būrīti? Vai tu domā, ka es vēl lidošu, ja man apkārt ir būrītis? Vai tev neliekas, ka akvārija zivtiņām reibst galva no tās šaudīšanās šurpu turpu? Es taču lēnām kļūstu apātiska. Es esmu tava, bet tā vairs neesmu es. Es vairs neesmu visur, es esmu tikai tur, kur tu esi mani ielaidis. Es domāju tikai to, ko varu atļauties domāt. Vai tu zini vēl, kas ir brīvība? Kādreiz es biju brīva ar tevi. Mēs saaugām kā vīnogulāji kopā. Par tuvu iestādīti. Vīnogas gardas, vīns reibinošs. Bet kādreiz tam visam bija arī brīvības garša. Mēs sākām augt jau toreiz, Bulgārijā. Tikai nemanījām. Varbūt tas bija pat agrāk. Tavā dārzā kad sēdējām zem piesnigušiem jasmīniem. Jā, jau toreiz, kad augšējā stāvā vēl dzīvoja vijolnieks. Viņš vienmēr pie atvērta loga spēlēja fandago. Mēs jau vēl nepratām dejot, bet skaņa mūs sagūstīja. Ritms sagūstīja. Tāds mazliet kareivīgs un bravurīgs, bet lepns un augsti paceltu galvu. Vēlāk. Spāņu ciematos. Mēs to iemācījāmies. Dīvaini, bet tā izskatījās pavisam citādi. Fandago bija vienīgais suvenīrs, ko atvedām. Un tad tā vienmēr bijusi mūsu mazo Svētku deja. Bet kāzās mēs dejojām pajadušku. Mēs bijām Maķedonijā. Nē, tie vienkārši bija maķedoniešu muzikanti, laikam tie paši, kas spēlēja vijolnieka bērēs. Pat dīvaini- vieni muzikanti un divas galējības. Bulduros sasnidzis, jasmīni atkal sasniguši kā tajā pirmajā vasarā. Tikai toreiz tiem bija citāda smarža. Šonakt tas ir sniedziņš. Bez smaržas, bez garšas... itin kā speciāli sasnidzis, lai mēs turpinātu maldīties savās ilūzijās. Baltie jasmīni baltajai dāmai. Paldies. Mēs dejojam pa dzīves grīdu kā šaha galdiņu rūtotu. Uz melnajiem iekrītam. Sarkanīgās čirkas spēlējas vējā. Arvien vairāk uzsitienu. Vijamies, tinamies, griežamies, lecam un krītam, virpuļojam. Kādā rītā sarkanās cirtas un šahs. Šahmat. Esam sapinušies līdz galam un tālāk netiekam. Tālāk... tālāk par sevi pašu, par tevi tālāk, Armīn, gribas būt. Brīvai Adelei būt. Tās visas ir tavas domas. Tavas, Armīn. Tie bērni ir tavi bērni. Tā sieviete arī. Adele ir tava, Armīn. Tu vari visu sakravāt un doties prom. Prom. Adele vienmēr ir nākusi un devusies prom. Mjau. Viltībiņas dzirksts un koķetērija zaļajās kaķa acīs. Neviens nedrīkst paturēt manas acis pret manu gribu. Armīnam es ļāvu ieskatīties dziļi, dziļi manās acīs, jo vijolnieks spēlēja fandago... un Spānijā mēs nemanot iekļāvāmies melnbaltajā deju placī- seju akacī. Ak, jā... tā ir pāru deja, bet Armīns juta, kad es gribu iet prom. Un ļāva. Nedrīkstētu gribēt kaut ko, kādu, kaut ko no kāda. Tā maksimāli skarbi. Un arī pēdējā minūtē lai gribētos tikai skaistāko vēlreiz. Neviens jau nejautās, arī pati vien pasmaidīšu vakardienu rēgiem- Adelei, Armīnam un bērniem, ko vairāk? Esmu iepīta šais ielās, šo ļaužu dzīvēs un marionešu aukliņās. Baltā čigāniet, ko tavi bērneļi šovakar ēdīs? Vārdus, rūpestus un melus. Svece dancina ēnas, iekārtas marionešu aukliņās. Saltums neviena neaicināts iezogas pa logu un ielien blakus zem segas.. pa kaktiem kāds raud. Pilieni sapil un aiztek kā vīns. Asaras- vasaras asinis. Sasnieg. Peld sasalis asaris caur skumjām. Kāds raud- bet man neviena nav žēl- tik un tā samaksāts. Mēs sākam pārvērsties, kad pārvērtības neredzam. Armīn, tu vēl esi te? Es nevaru vairs tā. Man nav ko elpot. Skumji smaidu, mirst kāds prieks, kāds smaids un zvaigznes auksti dzeļ, ka sāp... vientuļi lukturīši vējā dziest. Tik skaists rūgtums uz lūpām, kamēr pienāks rīts... un pēc tam? Tālāk- prom... tālāk par sevi pašu, par tevi tālāk, Armīn. Prom no tevis, no sevis? Vai man ir jābēg no tevis, lai iegūtu sevi, lai atgūtu sevi? Jāpasmaida un jāizliekas esam. Vai slēpt mazu saltu bezgalību atvilktnēs un piedurknēs garās? Reizēm gribas atļauties būt ļoti vājai Adele ir ļoti laimīga... nu muļķības... pirksti virpina sīkumainības, un kaņepes kā vīraks grūtsirdības dieviem kūp... Vai tiem, kuri mums netic? Pašiem-sev-dieviem, jā, kuri netic... izdeg svece un noskan disks, norimst marionešu ēnas, izkūp cigarete, izklīst ļaudis,...vientulība paliek- nelūgta? Apņemšanās kā pirmais sniegs kūst. Nenoturīga. Nevarīgi atkal sevī skatos... Esmu iepīta šais ielās, šo ļaužu dzīvēs un marionešu aukliņās. Slēpju mazu saltu bezgalību atvilktnēs un piedurknēs garās, glabāju rūtota halāta kabatās. Adele reizēm atļaujas padoties seju akacim. Neej prom. Adele negrib būt vientuļa. Bet visi cilvēki taču ir tādi. Mēs to jau sen pamanījām, labot nemēģinājām. Melot sev spējām. Sarkanīgās čirkas spēlējas vējā. Arvien vairāk uzsitienu. Kādā rītā šahmat. Esam sapinušies līdz galam un tālāk netiekam. Tālāk... tālāk par sevi pašu, par tevi tālāk, Armīn, gribētos būt. Lai brīvību jūt. Visas dejas nodejotas. Visas Baltās dāmas uz deju aicinātas. Visos melnajos lauciņos iekrists. Visas dejas šajā vakarā ir pāru. Vakarā, kad jasmīni sasniguši zied un vijolnieks spēlē pie atvērta loga. Dejo vai nedejo. Pat dīvaini- vieni muzikanti un divas galējības. Gaidi, ka jutīs, kad gribi iet prom. Gaidi, ka laidīs. Ceri, ka kanārijputniņu nebūs... Visi cilvēki ir vientuļi, un neviens negrib tāds būt. Visi cilvēki grib būt brīvi, bet neviens nav. Gaidi fandago! |