Ikgadējās tehniskās apkopes sakarā aizvedām kaķīti pie vetārsta. Tā kā kaķīc vetārstus diez ko nemīl, šams tika pirms visām procedūrām iemidzināts un pēc tam atstāts atžirgties, kamēr gādīgais saimnieks nu atbrauks pakaļ. Kā nu gadījās, kā ne, bet dažu pēdējo manipulāciju laikā kaķīts pamanījās izsprukt uz ielas un iemukt tuvējā parka krūmos. Tikmēr darbadienas beigas strauji tuvojas, gluži tāpat kā parka slēgšanad laiks. Kamēr dzīvesbriedis kopā ar vetārsta palīgu gandrīz divas stundas dzenāja nabaga kaķīti pa parku, piesaistīdams ne mazums vietējo uzmanības, apjukums neapjuka ne uz brīdi, ieradās apbruņojusies ar tunča bundžu un pasauca kaķīti, lai tak vienreiz rimstas un nāk uzēst. Kaķīc pacēla ausi, izslēja asti un klāt bija. Būrī iekšā, durvis priekšā, cēliena beigas. Visi mājās, laimīgi un paēduši. Tas, kā dzīvesbriedim uzvarošajās beigās izdevās izkļūt no aizslēgtā parka, ir cits stāsts. |