apjukuma · sajukuma · piezīmes

Viņa augstība Kaķa kungs pēc mūsu atgriešanās ir tik labvēlīgs kā nekad. Pat aizdomīgi.
Vakar aizdomājos, kā Ziemeļeiropā dzīvojot, man nesaprast dienvidnieku temperamentu un kā bieži vien gribas no tā bēgt prom, ko kājas nes.
Piemērs - ceļošana vilcienos. Portugāļiem ļoti patīk ceļot kopā ar ģimenēm - vismaz septiņiem kopā, no kuriem vismaz trīs ir bērni. Rezultāts ir liela runāšana, reizēm kliegšana un spiegšana, daudz kustību, ēdienu, dzērienu, it kā nekas pārdabisks, bet manās klusumu mīlošajās ausīs šī ģimenes idille pārvēršas par neizturamu bazāru. Vakar 6h vilcienā uz Parīzi jau atkal mums blakus sēdēja kārtējā laimīgā portugāļu ģimene, kuras divas atvases cītīgi spēlējās ar saviem spēlīšgadžetiem ar drausmīgiem skaņu efektiem. Kad pēc četrām stundām es tomēr sadūšojos aizrādīt, vai tomēr nevarētu to skaņu pagriezt klusāk, pār mani pārvēlās megamorāles stunda par to, kā es neko no dzīves nesaprotu, un vai tad es labāk gribot, lai tas bērns raud, viņš jau nesaprot, tikai divi gadiņi, nu vai tiešām prāta nav, ja nepatīk, es varot sēdēt kaut kur citur (labprāt, bet vilciens bija pārpildīts).
Esmu atpakaļ savā mierīgajā [drūmajā] zemajā zemē un ausis atkal priecājas.