Tad, kad man bija saldie 17-18, es pirmo un pēdējo reizi mēģināju iepazīties internetā nu ne gluži, bet kaur kur nebūt ievietoju sludinājumu un sarakstījos ar puikām pa e-pastu. Ehh, nostalģija par iezvana pieeju un to tarkšķi, gaidot, vai kas jauns e-pastā iebirs. Nu lūk, ar vienu no puikām izveidojās nopietnāka un ilglaicīgāka sarakste, līdz vasarā pēc mana vsk. izlaiduma mēs norunājām satikties. es, meitene no provinces, braucu uz galvaspilsētu augstās skolās stāties un pie reizes arī ar savu sapņu princi satikties. Norunājām randiņu Doma laukumā, kaut ko runājām, neveikli klusuma brīži.. līdz meitenei no laukiem vajadzēja tikt uz pēdējo autobusu, kas aizvestu uz mājām provincē. Un tad viņš piedāvājās aizvizināt uz manām ~80 km tālajām mājām ar savu auto, kas meitenei no provinces bija tāāāāds pārdzīvojums, ka 2 nedēļas pēc tam pa mākoņiem lidinājos, nemaz nerunājot par vecāku reakciju, uzzinot, kā es 10os vakarā no Rīgas mājā tikusi. Jāpiebilst, ka līdz ar to arī mūsu sarakste beidzās, jo nu... es drošvien biju pārāk acīmredzami aizrāvusies, un viņš meklēja kādu citu.
Šovakar pēkšņi atcerējos šo saldsērīgo piedzīvojumu un ziņkārīgi seno sapņu princi biku iegūglēju. Un kā liecina viņa linkedin profils, šams strādājis tajā pašā uzņēmumā tai pat laikā, kur gāju uz darba pārrunām un gandrīz pieņēmu piedāvājumu. Varu vien iztēloties, cik neveikla būtu mūsu atkalsatikšanās, hehe. Labi gan, ka tomēr ne.
Šovakar pēkšņi atcerējos šo saldsērīgo piedzīvojumu un ziņkārīgi seno sapņu princi biku iegūglēju. Un kā liecina viņa linkedin profils, šams strādājis tajā pašā uzņēmumā tai pat laikā, kur gāju uz darba pārrunām un gandrīz pieņēmu piedāvājumu. Varu vien iztēloties, cik neveikla būtu mūsu atkalsatikšanās, hehe. Labi gan, ka tomēr ne.