tātad, situācijas, kas mani vedina domāt, ka lēnā garā kļūstu par antisociālu cilvēknīdēju:
*) piespiedu troksnis - skaļa ausu mūzika, kaimiņu mūzika/saviesīgas sarunas, kas noris tik skaļi, ka izvairīties nav iespējams. visapburošākā no visām variācijām, protams, ir telefona skaļruņa lietošana sabtransportā. suga, kas ar to nodarbojas, diemžēl kā likums klausās ko tādu, ko es spēju definēt tikai kā troksni vai kakafoniju. te varētu pieminēt arī sarunas un ķiķināšanu kino seansa laikā.
*) flegmas, kas velkas pa ietvi/riteņjoslu un nespēj turēties labajā pusē. iespējams, ka mans pārvietošanās ātrums pēc noklusējuma ir lielāks par vidējo aritmētisko un tāpēc manas gaitas ir nolemtas tikt bremzētas.
*) mazi bērni un veci cilvēki veikalos un lidmašīnās. nošaujiet mani, man trūkst takta un sapratnes, jā jā jā.
*) smēķēšana uz ielas. man pilnīgi vienalga par svešiem ieradumiem vai atkarībām, bet man derdzas piespiedu kārtā vilkt nāsīs priekšā ejošo ļuļķētāju dūmus.
tiks turpināts.