Latvijas nedēļa bija patiešām burvīga, bet vakar, akdieniņ, pie kāda šova mēs tikām!
Steiku Haoss, tas, kas Meistaru ielā.
Tikuši pie dāsnas dāvanu kartes un kavējoties atmiņās par lieliskajām dienām Rīgā [un krīzes izraisītām draudzīgām cenām g-pilsētas iestādījumos), mēs braši vērām vaļā augstāk minētā Haosa durvis.
Ooo, jau pie durvīm mūs sagaida, ierāda vietu, pat mēteļus pakar. Tiekam apsēdināti, izvēlamies savas vakariņas - nu nekādu aizdomu, ka kaut kas varētu noiet greizi. Tas pat ir sīkums, ka par ūdeni jāmaksā... zinu, Latvijā bezmaksas ūdens ir reti sastopams, viss kārtībā.
Karstās uzkodas, garšo lieliski, bet, ak, salāti šķīvja stūrī izskatās mēreni pastāvējuši, pacilājot ar dakšu pat pamanām dažas sapuvušas salātlapas. OK, nesmuki, bet gaļa ir ļoti laba, pieveram acis un gaidām galveno vakara pasākumu.
Pirmais atnāk drauga steiks un krāsnī ceptais kartupelis. Izskatās labi, taču nešķiet, ka steiks būtu karsts..... Pataustām, hei, viegli remdens. Arī kartupelis tāds pats. Viesmīle pazūd un atgriežas pēc 5 minūtēm ar manu pīles krūtiņu, kas, par laimi, ir karsta. Draugs palūdz gan steiku, gan kartupeli uzkarsēt. No problemo. Es tikmēr vientulīgi knibinos ap pīli un pazaļajiem sparģeļiem - vēl pēc 5 minūtēm seko steika uznāciens nr.2. Jāāāāā, beidzot vakariņas var sākties, nodomājam, līdz brīdim, kad draugs patausta nelaimīgo steika gabalu un saprot, ka tas ir tieši tikpat remdens, cik iepriekš, par kartupeli nemaz nerunājot. Hmmmmmm, vai kaut kur paslēptas kameras, kas notiek? Saucam viesmīli vēlreiz, viņa laipni pasmaida un teic, ka saukšot zāles pārzini.
Sarosieties, šovs var sākties. Kas par problēmu, viņa lietišķi jautā? Tā un tā, redziet, steiks jau otro reizi pie mums ir atceļojis neēdamā temperatūrā, nav forši. Viņa uzmet aci un izsper - nezinu gan, kā tā var būt, es pati savām rokām šo steiku uzliku uz grila un uzsildīju, pataustiet, šķīvis ir karsts [hmm, kopš kura laika zāles pārzinis stāv pie pannām?]. Man nāk smiekli, iedomājoties, cik filosofiska šī diskusija varētu izvērsties par to, kas mums katram šķiet auksts, silts vai karsts.... Bet mūsu dārgā zāles pārzina turpina skaidrot, ka, viņasprāt, viss ir kārtībā un mēs no mušas pūšam ziloni, izsakoties gaužām nabadzīgā angļu valodā un mierīgi runājot ar manu holandieti latviski. Jā, es taču varētu tulkot, jūs teiksiet? Phe, nenāk ne prātā, restorāns Vecrīgas sirdī varētu gan būt pie prāta un pieņemt darbiniekus ar atbilstošām svešvalodu zināšanām, un uzstāju, lai dāma ar mums sarunājas angļu valodā. Pa to laiku draugam šī ambrāža ir līdz kaklam un viņš saka, ka par vakariņām nemaksās un lūdz samainīt dāvanu kuponus pret naudu. Ko šis iedomājies, uzpūtīgais, izlepušais ārzemnieks, es lasu zāles pārzines acīs. Tas ir absurds, nekas netiks apmaksāts, viņa atcērt un pazūd no redzesloka.
Pēc brīža viņa atgriežas ar ierosinājumu pagatavot citu steiku. Lieki tiekt, ka pa šo laiku arī mans šķīvis ir krietni atdzisis un pēc šīs izrādes ticība tikt pie baudāmām vakariņām ir izplēnejusi kā nebijusi. Kādas desmit minūtes nejēdzīgas izskaidrošanās, kuras laikā mums tiek piedraudēts ar policiju, bet vienā brīdī viņa neapdomīgi izsper, ka varam par vakariņām nemaksāt un doties prom. Lieliski, bet ko mēs darīsim ar tiem nelaimīgajiem dāvanu kuponiem, ja nākamajā dienā braucam prom? Dārgais pieprasa tos samainīt pret naudu un nekust no vietas. Pārzine pazūd no apvāršņa. Ik pa laikam atnāk viesmīle, mēģinot smaidīt un atvainoties par sabojāto vakaru, piedāvā vīnu.... Mēs gaidām, nezinot, ko, joprojām mērenā šokā par notikušo. Tad zāles pārzine ierodas vēlreiz - ziniet, jums te ir rēķins par vīnu, ūdeni, uzkodām un pīles krūtiņu, 38 lati, par steiku varat nemaksāt.
??? Man šī situācija sāk šķist jo vairāk uzjautrinoša, it kā pirms dažām minūtēm viņa nebūtu teikusi pavisam ko citu...
- Jā, bet, atvainojiet, es nezināju, ka jums bija arī uzkodas, viņa nosaka, joprojām latviski.
Mēs, cenšoties savaldīties, lai nesmietos viņai sejā sakam, ka ne par ko vairs nemaksāsim un vienīgais jautājums ir, vai dāvanu kuponus ir iespējams samainīt pret naudu.
- Nē, absolūti nē, absurds, ja nemaksāsiet, izsaukšu policiju. Un vispār, jūsu kuponu summa ir mazāka par kopējo vakariņu cenu, nav ko nākt, ja nevarat samaksāt.
Mēs ceļamies, ņemam mētēļus, lai pazustu no tā elles kambara, bet viņa joprojām neizpratnē:
- Jums nekur nav jāsteidzas, varam mierīgi sagaidīt policiju.
Saprotot, ka civilizēta atrisinājuma trādirīdim nebūs, mēs vienkārši dodamies prom. Neviens mums neseko, un vīri melnā mūs pa Vecrīgu nedzenā, bet kaut kā bēdīgi.
Par ko visa šī pentere? Ne par švaki uzsildītu gaļas gabalu vai sagurušām salātlapām, bet par niansēm, noskaņām, viesmīlību un, gribētos teikt, veselo saprātu. Rīgā ir tik daudz lielisku vietu - Istaba, Teātra restorāns, Del Popolo, Enriko Pulkstenis, Bestsellers Albertviesnīcā, Goija, Gustava šokolāde, Iguāna - varētu saukt vēl un vēl, kur lielisku ēdienu papildina nemanāma, bet uzmanīga apkalpošana, un ik reizi ir prieks atgriezties. Nē, mēs neesam izlepuši laimes lutekļi, bet mēs novērtējam labu ēdienu un vienmēr aizstāvēsim savas tiesības uz kvalitāti. Šoreiz cenām pat nav nozīmes, bet, ja godīgi, pat, ja ne šī starpgadījuma ar unikālo zāles pārzini, es teiktu - nu neejiet uz tiem steikiem, Vecrīgā ir tik daudz citu restorānu, kur par mazākām naudiņām ēdiens būs daudz garšīgāks.
Bet ja par zāles pārzini, nelaipna, neprofesionāla un reizēm pat rupja - pie šāda salikuma man zūd jebkāda cieņa pret šo personu, jo rodas sajūta, ka manis teiktais netiek līdz bēniņiem. Kaut viņa būtu noformulējusi kaut vienu saprātīgu, argumentētu teikumu, bet nē, tas par daudz prasīts, tiekam tikai pie īsām atcirstām frāzēm (būtu jau forši šo to nocitēt, bet tā jau gari...), iespējams, vājo angļu valodas zināšanu dēļ. Bet klausieties, valstī ir krīze, rindā stāv melnais tūkstotis bezdarbnieku, kas to tik vien gaida, kā tikt pie darba! Ja neciet cilvēkus un neproti risināt konfliktsituācijas, nu nestrādā tač restorānā! Un strādājot tūristu perēkļa pašā vidū, zaķīt, pamācies angļu valodu. Nevis pamatskolas līmenī, bet kaut mazliet vairāk, 100 grami gribasspēka un kritiskāka pašnovērtējuma arī daudzas lietas atrisinās. Vai tiešām tas vēl padomju mantojums, kad lepnos restorānos apmeklētājs tiek novērtēts pēc smalkām klozītēm? Es tam atsakos ticēt, un viens šis gadījums, protams, ir unikāls, bet sīkumiem, ir, ak, kāda nozīme. Darvas pika medus mucā, welcome to my country.