ineraction for satisfaction jeb latvju dūdas piedzīvojumi dienvidos turpinās
Pēc nelielas maldīšanās vakara krēslā un paniskām bailēm visu nokavēt, es beidzot laimīgi nokļūstu Dženovas pasažieru ostas terminālī un izsmisīgi cenšos saprast, kur atrodamas biļešu kases. Pēc 15 min skraidīšanas augšā-lejā-augšā pa kāpnēm beidzot atrodu, tieku pie biļetes un laimīga atkrītu krēslā. 30 minūtes līdz iekāpšanai, varu atslābt un atgūt elpu. Drīz soliņu tuvumā parādās 10-12 dažāda vecuma itāļi, un protams, faktu, ka es viena, [gandrīz] blonda ar mugursomu plecā pustukšā terminālī esmu turpat blakus, viņi nespēj tā vienkārši laist garām.... Vecākais no komandas apsēžas man blakus un smaidīdams savu bruņinieciskāko smaidu uzsāk sarunu, bondžiorno ragaca, uz kurieni dodamies? Ooo uz Sardīniju, tiešām, ko darīsi? Ooo, ciemos, fantastiski, vai pirmo reizi? Turpinās atturīgs bla-bla-bla, visi pārējie stāv mums apkārt un ziņkārīgi klausās. Un tad mans sarunu biedrs pavelk aiz piedurknes vienu no savējiem un saka: šis ir mans brāļa dēls Serdžio, varbūt tu vēlies ar viņu iepazīties? Šamais manāmi sasarcis kaut ko buldurē itāliski.. es tik nogrozu galvu, ekskūzī, no kapisko... Savedējs saprot, ka ar Serdžio neies cauri, pasauc nākamo – Allessandro, panāc šurp, parunājies tač. Šis ir drošāks, smaida līdz ausīm, bet joprojām runā italiano un es varu tikai minēt man veltīto virknējumu saturu. Tad Savedējs pēkšņi pieceļas, sasauc pārējos un atvainojas, ka viņiem jādodas. Ok, bai bai, bon vojāž, es nosmaidu un sāku rakstīt īsziņu. ...Priekškars veras vēlreiz, un šamie atgriežas, nāk pie manis, viens sniedz rozi, otrs konfeti, trešais keramikas jēriņu.... Labi, ka es sēžu, nodomāju.... ciao ciao bella, un šie pazūd.
Pēc tāāādas aplidošanas es esmu mēma, blakus apkopēji mazgā grīdu un smaida. Ehhh, italia, es nodomāju.
Esmu uz klāja, un tāpat kā visi pārējie lētāko ārpus-kajīšu biļešu īpašnieki es bezkaunīgi ieņemu vienu no dīvāniņiem bāra zālē. Telpa ir milzīga, bārs pa vidu un apkārt galdiņi ar super-druper mīkstiem dīvāniem, kas gan sākotnēji noteikti bijuši paredzēti vnk bāra apmeklētājiem kur piesēst, nevis liekēžiem kur nakti pārlaist.. bet neviens neiebilst, satraukumam nav iemesla. Es mieloju acis, vērojot bārmeņus darbībā, kad man garām paslīd daži jau redzēti stāvi – oooo, tu arī brauc ar šo prāmi?!?!? Daži kadri no manas pielūdzēju komandas ik pa laikam parādās pie bāra un uzmirkšķinot man ar aci, atgriežas savā galā zāles otrā stūrī.
Krietni pavēls, 12os bārs slēdzas, mūzika apklust un apkārt skan vienmērīga šņākuļošana. Prāmis mani iežūžo saldā miegā, buonanotte, rīt būs liela diena.....
06:30, iedegas gaisma, rīta ziņas, šķind brokastu trauki un prāmim lēnām ienākot Porto Torres, visi lēnām mostas. Es samiegojusies steberēju uz tualeti tīrīt zobus, veru durvis, blaukš, manā degungalā iznirst manāmi sagurusi Serdžio seja, ciao, šis noņurd un pazūd. Hmmm, puišiem laikam bijusi gara nakts....
Busiņš mūs nogādā no prāmja līdz robežpunktam, bondžiorno, kontrole, visi tiekam laipni izdzīti no siltā busiņa rīta dzestrumā, kamēr trīs komisāri rekši izošņā pasažieru somas. Bingo, viens no rekšiem sāk riet, zem viena krēsla atradis paciņu marihuānas. Kamēr vainīgais neatzīsies, neviens nekur nebrauks. Viens no man tik zināmās kompānijas nodūrīs galvu sper soli uz priekšu. OK, paldies, kompaška tiek aizturēta, bet visi pārējie operatīvi atkal sasēžamies busā un piedzīvojums, šķiet, ir beidzies....
Līdz vilcienam, kas mani aizvedīs līdz kārotajam galamērķim, jāgaida 3 stundas, un tā kā stacija-būdiņa ir slēgta, izlemju pagozēties rīta saulītē un apstaigāt miestu.
Pilnīgs klusums, apkārt klīst vientuļi suņi, sētnieki slauka baltās ielas, un mana pirmā tikšanās ar Sardīniju ir spirdzinoši burvīga. Kad jau griežu trešo riņķi ap Porto Torres 5 ielām, negaidot izdzirdu skaļas zvaigas, no way..... Tieši tā, tālumā pavīd mani pielūdzēji-zāles-kontrabandisti, es vēl paspēju pēdējā brīdī pazust aiz stūra un izvairīties no kārtējās satikšanās. Pusstundu turpinu slapstīties, līdz apnīk un izlemju, ka iešu uz staciju un gaidīšu vilcienu tur. Tuvojos dzelzceļam, jau izvēlos savu soliņu, kad man aiz muguras atskan daudzbalsīgs ‘ciao bellaaaaa!!!!’ Izliekos un rādu pārsteigtu seju, ooo, jūs arī šeit, kāds pārsteigums.... pienāk vilciens-bānītis ar trīs vagoniem, pagaidu, līdz sakāpj visi pārējie braukt-gribētāji, un arī pati ieraušos. Negribot tikt apsūdzētai par braukšanu pa zaķi, kas varētu rezultēties izmešanā no vilciena nekurienes vidū, taisnā ceļā eju pie pavadoņa un apzinīgi cenšos pusangliski-pusfranciski-pusitāliski izskaidrot, ka man vajag biļeti. Viņš mani nesaprot, tikai izteiksmīgi žestikulē un uzdod neskaitāmus jautājumus, es plātu muti kā zivs... Bet tad – kārtējais negaidītais pavērsiens, man blakus uzrodas vecais labais savedējs, kurš sapratis situāciju, tūlīt pat steidzas man palīdzēt un kļūst par tulku. Viss notiek, biļete man rokās, vēl tikai vajadzētu atrast kādu vietu, kur apsēsties... Savedējs, šķiet, lasa manas domas un jau aicina, jā, jā, viņš kā reizi zinot vienu brīvu vietiņu, lai tik es sekojot. Oki, atmetu ar roku iedzimtajai piesardzībai un eju viņam līdzi. Tieku apsēdināta kur??? Blakus Serdžio. Ciao bella, šim rokā alus skārdene, apsēžos, tieku pie alus un brauciens var sākties. Savedējs iejuties tulka lomā, joprojām tic, ka izdosies savam brāļadēlam sagādāt ziemeļu līgaviņu, un cenšas no sirds, cītīgi piespēlēdams visus iespējamos sarunu tematus.
Mans glābiņš – pietura Sassari – kompānijas ceļamērķis. Vilciens apstājas uz 2 min., visa brandža pabeidz tukšot pēdējos alus, salasa savas paunas un Savedējs vēl man uzsit uz pleca – ak cik žēl, ka mums jāšķiras, arrivederči.... uzsauc pārējiem – uno, due, tre...un korī sākās dziesma:
Una mattina mi son svegliato,
o bella, ciao! bella, ciao! bella, ciao, ciao, ciao!
Es – peldu uzmanības jūrā un vienkārši smaidu, pārējie pasažieri aplaudē.........
Pēc tāāādas aplidošanas es esmu mēma, blakus apkopēji mazgā grīdu un smaida. Ehhh, italia, es nodomāju.
Esmu uz klāja, un tāpat kā visi pārējie lētāko ārpus-kajīšu biļešu īpašnieki es bezkaunīgi ieņemu vienu no dīvāniņiem bāra zālē. Telpa ir milzīga, bārs pa vidu un apkārt galdiņi ar super-druper mīkstiem dīvāniem, kas gan sākotnēji noteikti bijuši paredzēti vnk bāra apmeklētājiem kur piesēst, nevis liekēžiem kur nakti pārlaist.. bet neviens neiebilst, satraukumam nav iemesla. Es mieloju acis, vērojot bārmeņus darbībā, kad man garām paslīd daži jau redzēti stāvi – oooo, tu arī brauc ar šo prāmi?!?!? Daži kadri no manas pielūdzēju komandas ik pa laikam parādās pie bāra un uzmirkšķinot man ar aci, atgriežas savā galā zāles otrā stūrī.
Krietni pavēls, 12os bārs slēdzas, mūzika apklust un apkārt skan vienmērīga šņākuļošana. Prāmis mani iežūžo saldā miegā, buonanotte, rīt būs liela diena.....
06:30, iedegas gaisma, rīta ziņas, šķind brokastu trauki un prāmim lēnām ienākot Porto Torres, visi lēnām mostas. Es samiegojusies steberēju uz tualeti tīrīt zobus, veru durvis, blaukš, manā degungalā iznirst manāmi sagurusi Serdžio seja, ciao, šis noņurd un pazūd. Hmmm, puišiem laikam bijusi gara nakts....
Busiņš mūs nogādā no prāmja līdz robežpunktam, bondžiorno, kontrole, visi tiekam laipni izdzīti no siltā busiņa rīta dzestrumā, kamēr trīs komisāri rekši izošņā pasažieru somas. Bingo, viens no rekšiem sāk riet, zem viena krēsla atradis paciņu marihuānas. Kamēr vainīgais neatzīsies, neviens nekur nebrauks. Viens no man tik zināmās kompānijas nodūrīs galvu sper soli uz priekšu. OK, paldies, kompaška tiek aizturēta, bet visi pārējie operatīvi atkal sasēžamies busā un piedzīvojums, šķiet, ir beidzies....
Līdz vilcienam, kas mani aizvedīs līdz kārotajam galamērķim, jāgaida 3 stundas, un tā kā stacija-būdiņa ir slēgta, izlemju pagozēties rīta saulītē un apstaigāt miestu.
Pilnīgs klusums, apkārt klīst vientuļi suņi, sētnieki slauka baltās ielas, un mana pirmā tikšanās ar Sardīniju ir spirdzinoši burvīga. Kad jau griežu trešo riņķi ap Porto Torres 5 ielām, negaidot izdzirdu skaļas zvaigas, no way..... Tieši tā, tālumā pavīd mani pielūdzēji-zāles-kontrabandisti, es vēl paspēju pēdējā brīdī pazust aiz stūra un izvairīties no kārtējās satikšanās. Pusstundu turpinu slapstīties, līdz apnīk un izlemju, ka iešu uz staciju un gaidīšu vilcienu tur. Tuvojos dzelzceļam, jau izvēlos savu soliņu, kad man aiz muguras atskan daudzbalsīgs ‘ciao bellaaaaa!!!!’ Izliekos un rādu pārsteigtu seju, ooo, jūs arī šeit, kāds pārsteigums.... pienāk vilciens-bānītis ar trīs vagoniem, pagaidu, līdz sakāpj visi pārējie braukt-gribētāji, un arī pati ieraušos. Negribot tikt apsūdzētai par braukšanu pa zaķi, kas varētu rezultēties izmešanā no vilciena nekurienes vidū, taisnā ceļā eju pie pavadoņa un apzinīgi cenšos pusangliski-pusfranciski-pusitāliski izskaidrot, ka man vajag biļeti. Viņš mani nesaprot, tikai izteiksmīgi žestikulē un uzdod neskaitāmus jautājumus, es plātu muti kā zivs... Bet tad – kārtējais negaidītais pavērsiens, man blakus uzrodas vecais labais savedējs, kurš sapratis situāciju, tūlīt pat steidzas man palīdzēt un kļūst par tulku. Viss notiek, biļete man rokās, vēl tikai vajadzētu atrast kādu vietu, kur apsēsties... Savedējs, šķiet, lasa manas domas un jau aicina, jā, jā, viņš kā reizi zinot vienu brīvu vietiņu, lai tik es sekojot. Oki, atmetu ar roku iedzimtajai piesardzībai un eju viņam līdzi. Tieku apsēdināta kur??? Blakus Serdžio. Ciao bella, šim rokā alus skārdene, apsēžos, tieku pie alus un brauciens var sākties. Savedējs iejuties tulka lomā, joprojām tic, ka izdosies savam brāļadēlam sagādāt ziemeļu līgaviņu, un cenšas no sirds, cītīgi piespēlēdams visus iespējamos sarunu tematus.
Mans glābiņš – pietura Sassari – kompānijas ceļamērķis. Vilciens apstājas uz 2 min., visa brandža pabeidz tukšot pēdējos alus, salasa savas paunas un Savedējs vēl man uzsit uz pleca – ak cik žēl, ka mums jāšķiras, arrivederči.... uzsauc pārējiem – uno, due, tre...un korī sākās dziesma:
Una mattina mi son svegliato,
o bella, ciao! bella, ciao! bella, ciao, ciao, ciao!
Es – peldu uzmanības jūrā un vienkārši smaidu, pārējie pasažieri aplaudē.........