Šoreiz par iemesliem, kāpēc joprojām esmu šeit, kāpēc atgriezos un tā arī paliku. Man patīk runāt latviski, patīk vienkārši būt un nemeklēt izskaidrojumu savai klātbūtnei, iepazīstoties ar svešiniekiem. Man patīk, ka manu vārdu izrunā skaidri un bez kļūdām [pēdējā laika labākā variācija bija ‘tatjana’...] un nesmaidīt kārtējiem glaimiem par ‘interesanto’ A-Eiropas akcentu. Ka visi vietējie savējie ir rokas stiepiena attālumā un varu ēst LV maizi un biezpienu, kamēr lien, nevis beidzas līdzpaņemtie vai dzimšansdienā atsūtītie krājumi. Man patīk ārzemniekiem izrādīt pilsētu/ parādīt ceļu, saņemot piebildi, ka esmu viena no retajiem laipnajiem/ atvērtajiem/ draudzīgajiem latviešiem [vai pirmā daiļā dzimuma pārstāve, kas neuzprasās uz kokteili iekš Roxy], ko viņiem gadījies sastapt.
Njā, es esmu par lepnu, spītīgu, nepacietīgu, lai cīnītos par vietu zem saules kaut kur citur. Tā vietā man ļoti patīk braukt ciemos reizi gadā, sajūtoties par gaidītāko un aprūpētāko viesi pasaulē.