Es šodien gāju lūkodamies augšup, vērodams, kā lidmašīnas ievelk baltas līnijas, koši zilajās debesīs. Atcerējos, kā mani vienmēr ir vilinājis tas viss, mums īsti nesasniedzamais, tur augšā. Atceros, kā es bērnībā varēju sēdēt pie sava pastmarku albuma, ilgi lūkodamies uz pastmarkām ar zemes pavadoņiem (satelītiem). Tie izskatījās tik cēli un vientuļi. Un tur augšā izskatījās tik auksts, par spīti tam, ka tos apspīdēja saule...

Bet tas viss kopā lika ietrīsēties manai sirdij - kā būtu, ja es būtu tur aukšā. Tālu no Zemes, melnajā kosmosā, vientuļā, saules apspīdētā pavadonī...