Es esmu klaidonis. Klejotājs, mainītājs.
Ir jocīgi, kā es pagājušajā gadā, pirmajā septembrī, gaidīju viņu lidostā, atlidojam. Es biju priecīgs, varbūt pat nedaudz laimīgs.
Es pat īsti nepamanīju, kā mēs šo deviņu mēnešu laikā uzgriezām viens otram muguru. Vienkārši pienāca diena, kad bija par vēlu kaut ko glābt. Es pat nezinu, kad. Jā - mēs nebijām saderīgi. Mēs nepapildinājām viens otru, viņa bija pārāk jauna un mūsu raksturi visu laiku sadūrās. Man pietrūka arī patiesa mīļuma, no viņas puses. Es pieļauju, ka arī viņai daudz kā pietrūka no manas puses.
Tie bija trīs gadi. Un tagad tie ir beigušies. Un manā mazajā pasaulē ir sabrucis viss. Nākošo divu dienu laikā man ir jāatvadās no tik pierastā dzīvokļa, kur mēs dzīvojām. Mājīgs un plašs. Ir sarunāta istaba pie darba, 45km no Oslo, kuru es pat redzējis vēl neesmu. Man nav pārliecības, ka mans darbs nebeigsies vasaras beigās. Un šeit rudenī ir grūti atrast jaunu darbu. Norvēģija ir ļoti sezonāla.
Es pēdējos gados neesmu bijis tas pozitīvākais cilvēks. Ir grūti gadiem cīnīties ar neziņu par nākotni. Ar to, ka neizdodas attiecības. Ar to, ka nekur nejūties kā mājās. Ar to, ka saproti, ka ir ļoti maz draugu palicis un ka arī ar tiem pašiem ne vienmēr gribas pavadīt laiku. Ar to, ka paša valstī grūti saskatīt nākotni. Vismaz man. Pēc tam pievienot manu ģenētisko tieksmi uz depresiju. Manu iznīcināto nervu sistēmu, kurai gads Baltic Taxi (ar negulētām naktīm) bija ļoti liels pārbaudījums.
Pēc tam pievienot manu tendenci vairāk dzīvot atmiņās un savā galvā, nekā ārpasaulē. Pievienot nodokļu parādu, regulārus rēķinus un neregulārus darbus, iznīcinātas attiecības, atgriešanos kopmītņu variantā, garlaicīgā valstī, negulētas naktis, darbus, kas reizēm ir strādāti pa 12-14 stundām, darbus, kas reizēm sākas 5os no rīta un reizēm sākās 2os dienā. Pievienot decembri, kura beigās es raudāju, jo kādu rītu atvēru ledusskapi un sapratu, ka man jādodas uz savu fiziski smago darbu un man vispār nav no kā pagatavot brokastis, jo ledusskapis gandrīz kā izslaucīts, makā sīknauda ar ko pat maizei nepietiek, bet alga, nesakārtotas dokumentācijas dēļ, vēl nebūs pusotru nedēļu. Decembri, kurā es iztiku ar apmēram 200 eiro, kas priekš Oslo ir apmēram, kā Latvijā mēnesi iztikt ar 30-40 eiro. Ziemassvētki bez dāvanām, ēst gatavošanas un ar skumjām acīm. Pievienot to, ka man jau ir 33 gadi un man nav spēka, noskaņojuma un vēlēšanās sākt no jauna. Es stundām ilgi nespēju aizmigt, un kad es aizmiegu un pienāk rīts, es nespēju piecelties. Vissmagāk ir vakaros un no rītiem. Depresija sagrauž un sagrauj. Šī nenosakāmā trauksmes, baiļu un izmisuma sajūta. Tā kā gaidīt ziņas par tuvu cilvēku, kurš ir devies mājās un pazudis, vairākas dienas atpakaļ. Tikai neviens nav pazudis. Ir tikai tā briesmīgā sajūta, kas tev liek uz pasauli skatīties caur melnu filtru un tas smagums, kas spiež uz leju. Kad Xanax ir beidzies un pēdējā laikā arī vairs īpaši nepalīdzēja.
Ir jau arī normāli mirkļi. Varbūt pareti, bet ir. Pārsvarā saistīti ar alkohola lietošanu (kad nervu sistēma nedaudz aizmieg) un mūziku, dejošanu, draugiem. Diemžēl, vecās sajūtas, nākošajā dienā atgriežas ar pilnu spēku.
Es sevi cenšos mierināt, ka būs jau kaut kad labāk. Ar svešumu, šķiršanos, darba nedrošību un uztraukumu par naudu ir grūti tikt galā arī noturīgiem cilvēkiem, bez depresijas. Man vienkārši ir nedaudz grūtāk.
Man bija arī grūti saņemties visu šo uzrakstīt, jo diemžēl pārāk daudzi no jums mani pazīst dzīvē. Bet gribējās ar kādu padalīties sajūtās. Man tas parasti palīdz.
Ir jocīgi, kā es pagājušajā gadā, pirmajā septembrī, gaidīju viņu lidostā, atlidojam. Es biju priecīgs, varbūt pat nedaudz laimīgs.
Es pat īsti nepamanīju, kā mēs šo deviņu mēnešu laikā uzgriezām viens otram muguru. Vienkārši pienāca diena, kad bija par vēlu kaut ko glābt. Es pat nezinu, kad. Jā - mēs nebijām saderīgi. Mēs nepapildinājām viens otru, viņa bija pārāk jauna un mūsu raksturi visu laiku sadūrās. Man pietrūka arī patiesa mīļuma, no viņas puses. Es pieļauju, ka arī viņai daudz kā pietrūka no manas puses.
Tie bija trīs gadi. Un tagad tie ir beigušies. Un manā mazajā pasaulē ir sabrucis viss. Nākošo divu dienu laikā man ir jāatvadās no tik pierastā dzīvokļa, kur mēs dzīvojām. Mājīgs un plašs. Ir sarunāta istaba pie darba, 45km no Oslo, kuru es pat redzējis vēl neesmu. Man nav pārliecības, ka mans darbs nebeigsies vasaras beigās. Un šeit rudenī ir grūti atrast jaunu darbu. Norvēģija ir ļoti sezonāla.
Es pēdējos gados neesmu bijis tas pozitīvākais cilvēks. Ir grūti gadiem cīnīties ar neziņu par nākotni. Ar to, ka neizdodas attiecības. Ar to, ka nekur nejūties kā mājās. Ar to, ka saproti, ka ir ļoti maz draugu palicis un ka arī ar tiem pašiem ne vienmēr gribas pavadīt laiku. Ar to, ka paša valstī grūti saskatīt nākotni. Vismaz man. Pēc tam pievienot manu ģenētisko tieksmi uz depresiju. Manu iznīcināto nervu sistēmu, kurai gads Baltic Taxi (ar negulētām naktīm) bija ļoti liels pārbaudījums.
Pēc tam pievienot manu tendenci vairāk dzīvot atmiņās un savā galvā, nekā ārpasaulē. Pievienot nodokļu parādu, regulārus rēķinus un neregulārus darbus, iznīcinātas attiecības, atgriešanos kopmītņu variantā, garlaicīgā valstī, negulētas naktis, darbus, kas reizēm ir strādāti pa 12-14 stundām, darbus, kas reizēm sākas 5os no rīta un reizēm sākās 2os dienā. Pievienot decembri, kura beigās es raudāju, jo kādu rītu atvēru ledusskapi un sapratu, ka man jādodas uz savu fiziski smago darbu un man vispār nav no kā pagatavot brokastis, jo ledusskapis gandrīz kā izslaucīts, makā sīknauda ar ko pat maizei nepietiek, bet alga, nesakārtotas dokumentācijas dēļ, vēl nebūs pusotru nedēļu. Decembri, kurā es iztiku ar apmēram 200 eiro, kas priekš Oslo ir apmēram, kā Latvijā mēnesi iztikt ar 30-40 eiro. Ziemassvētki bez dāvanām, ēst gatavošanas un ar skumjām acīm. Pievienot to, ka man jau ir 33 gadi un man nav spēka, noskaņojuma un vēlēšanās sākt no jauna. Es stundām ilgi nespēju aizmigt, un kad es aizmiegu un pienāk rīts, es nespēju piecelties. Vissmagāk ir vakaros un no rītiem. Depresija sagrauž un sagrauj. Šī nenosakāmā trauksmes, baiļu un izmisuma sajūta. Tā kā gaidīt ziņas par tuvu cilvēku, kurš ir devies mājās un pazudis, vairākas dienas atpakaļ. Tikai neviens nav pazudis. Ir tikai tā briesmīgā sajūta, kas tev liek uz pasauli skatīties caur melnu filtru un tas smagums, kas spiež uz leju. Kad Xanax ir beidzies un pēdējā laikā arī vairs īpaši nepalīdzēja.
Ir jau arī normāli mirkļi. Varbūt pareti, bet ir. Pārsvarā saistīti ar alkohola lietošanu (kad nervu sistēma nedaudz aizmieg) un mūziku, dejošanu, draugiem. Diemžēl, vecās sajūtas, nākošajā dienā atgriežas ar pilnu spēku.
Es sevi cenšos mierināt, ka būs jau kaut kad labāk. Ar svešumu, šķiršanos, darba nedrošību un uztraukumu par naudu ir grūti tikt galā arī noturīgiem cilvēkiem, bez depresijas. Man vienkārši ir nedaudz grūtāk.
Man bija arī grūti saņemties visu šo uzrakstīt, jo diemžēl pārāk daudzi no jums mani pazīst dzīvē. Bet gribējās ar kādu padalīties sajūtās. Man tas parasti palīdz.
5 comments | Leave a comment