9 gadus veca dziesma. Un 9 gadus vecs koncerts Depo, uz kuru es biju aizgājis. No Shame (panku grupa no Somijas). Es nebiju šo dziesmu klausījies gadiem ilgi. Ieslēdzu un mani pārsteidza ar precizitāti. Ieurbās man dvēselē.

Caurums manā vēderā, sirds lielumā. Es centos saņemties un sākt dzīvot, bet tas bija daudz par grūtu.
Kā gan tu vari spēt dzīvot savu ikdienas dzīvi, kad visu laiku jūties, ka izvemsies?
Es zinu, ka man no šī visa būtu kaut kas jāmācās. Bet es to šobrīd neredzu.
Varbūt tas viss ir uz labu. Varbūt kaut kā.
Tu vari visu iegūt, vai visu zaudēt, tas var notikt vienas nakts laikā.
Bet tu neesi dzīvojis, ja neesi mēģinājis.
Un tagad vairs nav izejas - es jūtos, kā cietumnieks, aiz savas mutes restēm.
Un tā es vakar skrēju un skrēju un skrēju, līdz nokritu uz ceļiem, vakarā pie jūras.
Cik ilgi es tur atrados, to es nezinu. Man nebija vairs mērķa. Man nebija kur iet.
Man nebija ieroču un es arī nevēlējos cīnīties.
Es vienkārši sēdēju un klausījos, kā dzied kaijas, lūkojos uz pilsētas gaismām un pārdomāju dzīves noslēpumu.

Kā gan tu vari spēt dzīvot savu ikdienas dzīvi, kad visu laiku jūties, ka izvemsies?