Man ir biļete uz Latviju, uz nedēļu, oktobra otrajā pusē. Kāds pimpis man nozaga velosipēda sēdekļa mīksto uzmaucamo sēdekli. Ar pamata sēdekli arī nav ne vainas, bet tāpat stulbi. Sāp kakls. Šonedēļ mierīgā nedēļa, 55h darbs, +6h klubā pa nakti. Svētdien jābrauc pie Alfonso, svinēt Aurēlijas 2 gadu jubileju. Šodien, beidzot darbu man telefonā bija voismeils ar uzaicinājumu uz home party, no spāņu džekiņa, kuru esmu saticis tikai 1x, bet kurš man palīdzēja darba meklējumos, iesaistot savus kontaktus. Kā arī sms no bijušā darbabiedra, kurš tagad strādā citā Starbucks. Teksts bija tāds: 'Drink some boiling water!'. Tas mums tāds inside joks. Uzturam kontaktus un ejam iedzert, kopā.

Atcerējos klienti no bijušā Starbucks (kuru likvidēja un mūs visus pārfīrēja uz citiem). Viņa bija maza auguma, tumsnēja, čigānietes/indietes tipa sieviete ap 30, kura nāca gandrīz katru dienu. Rituāls bija šāds. Pēcpusdienā viņa ienāca, ar nodurtu galvu un tramīgu skatienu, taisnā ceļā devās uz tualeti, vidēji tur pavadot ap 20 min., pēc tam, pēc iznākšanas, paņēma čipšu paku (Čedaras siera), samaksāja un palūdza papīra maisiņu, čipšiem un ar nodurtu galvu aizgāja. Un tā ik reizi. Mēs mēģinājām izzīlēt, ko viņa tur tualetē īsti dara, bet es neesmu pārliecināts, ka es to tiešām vēlētos uzzināt. Lai nu kā, izskatās, ka veļa izmazgājusies- jāizkar un jāiet gulēt.

Atcerējos vēl tikai gadījumu ar tīrīšanu. Mums dzīvoklī ir grafiks un ik pēc 3 dienām kādam ir jāveic lielā tīrīšana. Ja 2 dienu laikā neveic, tad 20£ apmērā ir jāpērk tīrāmie līdzekļi. Es biju sajaucis dienas un atjēdzos otrajā, bet tā kā man bija vakarā, pēc darba tikai laiks ieiet dušā un pēc pusstundas doties uz klubu, strādāt, tad es sapratu, ka nāksies maksāt, ko Konrāds (dzīvokļa t.s. saimnieks) arī pa pusei uzjautrinādamies man aizrādīja. Es tikai pamāju ar galvu un aizeju uz istabu. Pēc brīža klauvējiens pie durvīm. Tur Mihals, vēl viens polis. Tāds vienkāršs, nedaudz parupjš džeks, celtnieks. Šis man saka- 'klau, mēs varam samainīties ar tevi, ja tu gribi, es ar Izabellu (viņa draudzene) iztīrīsim māju tagad tavā vietā, tu varēsi iztīrīt 4.oktobrī, manā vietā. Es piekritu, mazliet pārsteigts. Tā nu viņi tīrīja, 9os vakarā, lai izručītu mani. Un nav pirmā reize, kad man tiek dažādi izrādīta gādība un ne no viņu puses vien. Izskatās, ka par mani ir uzņēmušies rūpes, kā par noklīdušo avi. Nedaudz smieklīgi, bet mīļi.

Man ir apnikuši tie cilviņi no labdarības organizācijām. Londonā tādu ir pa pilnam. Organizācija pret kuņģa vēzi, pret alcheimeru, pret vardarbību pret bērniem, pret parasto vēzi, dzīvnieku draugi, pret ādas vēzi, izkaltušu āfrikāņu bērnu atbalstam u.t.t. Ikvienā no tām uz ielām ir pārsvarā jaunieši, kas cenšās tevi apturēt uz ielas un ar tādu mākslīgu pozitīvismu un neveiklu "jou, jou!" stiliņu mēģina panākt to, ka tu, iežēlinājies par viņu aizbildināmo rūpju grupu, iedod viņiem savus bankas datus, lai viņi no algas var atvilkt zināmu summu savām vajadzībām (parasti 8£ mēnesī). Pagājušajā Londonas dzīvošanas reizē tiku iepīts trijās tādās, šajā reizē vienā, no kuras ar bankas palīdzību atkratīšos, kad būs laiks un atcerēšanās. Tad nu pirms dažām dienām mani atkal mēģināja apturēt kāds džekiņš ar jau minēto zināmas getto izcelsmes čomiskumu (apmēram tādu, ar kādu 40 gadīgs baltais amerikāņu deputāts varētu vērsties pie afroamerikāņu jauniešu auditorijas, cenšoties izturēties un runāt, kā viņi, lai (savā ak-cik-maldīgajā prātā) radītu ilūziju pats sev, ka tas viņam palīdzēs iegūt viņu sirdis, bet rezultātā panākot nožēlojamu tizlību un izsmieklu). Tad nu šoreiz es neizturēju, apstājos, paskatījos viņam acīs, kamēr viņš man lielā ātrumā runājot centās panākt pirmo un ak-cik-svarīgo iespaidu, par savas rūpju grupas nozīmīgumu un pārtraukdams viņu, pateicu - "sorry, but I don't give a fuck". Viņš saminstinājās un apmulsa, bet es nedaudz labākā garastāvoklī devos pie velosipēda, lai brauktu mājās.

Bet viņi ir kā parazīti. Viens draugs ir pierakstījies četrās, vai piecās šādās organizācijās un katru reizi, kad viņam atkal uzmācas, viņš to arī pasaka, ko šie parasti noignorē un atbild, ka lai taču pierakstās vēl arī pie viņiem un ka tā summa taču neesot tik liela u.t.t.
Lai nu kā, bet vienmēr un visur būs kāds glābjams. Es neiebilstu nodot asinis, vai pat brīvprātīgi kaut kur palīdzēt, ja būtu laiks, bet šitais parazītisms uz garāmgājēju rēķina mani kretinizē.