Man ir apnikuši tie cilviņi no labdarības organizācijām. Londonā tādu ir pa pilnam. Organizācija pret kuņģa vēzi, pret alcheimeru, pret vardarbību pret bērniem, pret parasto vēzi, dzīvnieku draugi, pret ādas vēzi, izkaltušu āfrikāņu bērnu atbalstam u.t.t. Ikvienā no tām uz ielām ir pārsvarā jaunieši, kas cenšās tevi apturēt uz ielas un ar tādu mākslīgu pozitīvismu un neveiklu "jou, jou!" stiliņu mēģina panākt to, ka tu, iežēlinājies par viņu aizbildināmo rūpju grupu, iedod viņiem savus bankas datus, lai viņi no algas var atvilkt zināmu summu savām vajadzībām (parasti 8£ mēnesī). Pagājušajā Londonas dzīvošanas reizē tiku iepīts trijās tādās, šajā reizē vienā, no kuras ar bankas palīdzību atkratīšos, kad būs laiks un atcerēšanās. Tad nu pirms dažām dienām mani atkal mēģināja apturēt kāds džekiņš ar jau minēto zināmas getto izcelsmes čomiskumu (apmēram tādu, ar kādu 40 gadīgs baltais amerikāņu deputāts varētu vērsties pie afroamerikāņu jauniešu auditorijas, cenšoties izturēties un runāt, kā viņi, lai (savā ak-cik-maldīgajā prātā) radītu ilūziju pats sev, ka tas viņam palīdzēs iegūt viņu sirdis, bet rezultātā panākot nožēlojamu tizlību un izsmieklu). Tad nu šoreiz es neizturēju, apstājos, paskatījos viņam acīs, kamēr viņš man lielā ātrumā runājot centās panākt pirmo un ak-cik-svarīgo iespaidu, par savas rūpju grupas nozīmīgumu un pārtraukdams viņu, pateicu - "sorry, but I don't give a fuck". Viņš saminstinājās un apmulsa, bet es nedaudz labākā garastāvoklī devos pie velosipēda, lai brauktu mājās.

Bet viņi ir kā parazīti. Viens draugs ir pierakstījies četrās, vai piecās šādās organizācijās un katru reizi, kad viņam atkal uzmācas, viņš to arī pasaka, ko šie parasti noignorē un atbild, ka lai taču pierakstās vēl arī pie viņiem un ka tā summa taču neesot tik liela u.t.t.
Lai nu kā, bet vienmēr un visur būs kāds glābjams. Es neiebilstu nodot asinis, vai pat brīvprātīgi kaut kur palīdzēt, ja būtu laiks, bet šitais parazītisms uz garāmgājēju rēķina mani kretinizē.