un tad pāris mēnešus vēlāk, viņš ir mans un es esmu viņa. joprojām sajūtata, ka kaut kas te nav tīrs. jautājums kāpēc mani ikdienā nomoka mazāk, bet pakrūtē tā sajūta kā turas, tā turas.
viss taču ir labi, vai ne?
es sevi mānu?
viņš ar mani spēlējas?
šobrīd viss, kas tiešām neliks par sevi manīt, ir mākonis, kas visu rudens laiku virs manis laikam sēdēs.