cik dīvaini, kā cilvēki spēj mainīties un cik ātri tas notiek. pēc šī gada, ko esmu nodzīvojusi šeit, man ir vesels bars cilvēku atsijājies no tā saukto "draugu" statusa... tik daudz vilšanās un nesaprašanās. ahh, skumji, bet nu tā reiz ir sanācis.
pat tagad, kad atlikušas vien dažas dienas līdz mājās braukšanai, es uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tos, kurus tiešām gribu satikt.
skumji, ka tajos dažos vairs neietilpst manas pašas mīļākās draudzenes... vai nu tas ir aivainojums par to, ka viņām nekad man neatliek laika atbildēt, vai arī vienkārši par mani piemirst.. es nezinu, bet man nav tāda sajūta, ka esmu pārilgojusies pēc viņām. ja tā godīgi, es savu pirmo vakaru mājās gribētu pavadīt ar vecākiem un tikai. jā!