es šodien tik daudzas reizes par viņu iedomājos. bet vairs nav tā sāpe, ir vienkārši patīkamas un vēderu kņudinošas atmiņas. domas par to, vai tas vēl atkārtosies. nu, vajag tā īsti tikai mēnesi paciesties un tad sapratīšu, kas notiek un kas var notikt. ja arī būs lielais reality check, tad galvenais pašai sev atgādināt, ka viss, kas ir noticis, mani novedīs pie kaut kā cita. vai labāka? cerams.

es jūtos kā sapuvis pudiņš. galva sāp, vaigi deg, kuņģi dedzina. bet nu vismaz šodien biju šopingā un tiku pie kaut kā jauna un smuka. stulbi gan, ka tikai tāpēc, ka skolā uz prezentāciju vajag business wear.
man draausmīgi gribas parunāt ar kādu savējo, gribas vienkārši paklausīties, kā iet, kas jauns. pati neko negribu teikt, vienkārši paklausīties.