man ir tāds bardaks galvā. nenormāls. un es, sēžot uz balkoniņa, sapratu, kas par lietām notiekas. es jūtos pazudusi, un tas ir baisi. es it kā zinu, kur es šobrīd atrodos un kur es atradīšos tālākos 9-10 mēnešus, bet vienalga es jūtos pazudusi un es nesaprotu neko. man ir sajūta, ka es te nemaz neesmu. ir pagājis jau vairāk kā mēnesis, kopš te esmu, bet es jūtos tik nenormāli pārbijusies, ne īsti pat pieradusi pie visa.
un man ir arī sajūta, ka es esmu vientuļa, bet tad atceros, ka tā nav, bet tā sajūta man sēž iekšā un uzglūn.
man skola patika, it kā patīk arī tagad, bet es ļoti nopietni nevēlos rīt pamosties, jo es zinu, ka es aiziešu un man būs jāsatiek mana grupa. un es jutīšos briesmīgi. man riebjas cilvēki, kas nedara visu laikā, pat ja 100 reizes viss ir sarunāts.
un visam šim tekstam ir tik pilnīgi nekāda jēga, ka pašai sevis atkal žēl paliek.
man nopietni vajag atgūt motivāciju, man vajag atrast spēkus, lai ietu uz priekšu. un es tik daudz ko dzīvē gribu izdarīt, redzēt un sasniegt, ka šī brīža sajūtas man liek uz to visu paskatīties tik kritiski, ka liekas, ka tas nekad nenotiks.
es skatīšos Hariju Poteru.
čau.
ā, un man vakar bija dzimšanas diena.