pirms trim stundām izdzisa elektrība visā mājā. pēc brīža secinājām, ka blakus mājās arī nav, respektīvi, mūsu rajonā nebija elektrība. varēja manīt, kā tumsā staigā cilvēki ar svecītēm rokās.
nu ko, tā nu es sveču gaismā mazgāju matus, romantiski.
tad ar brāli spēlēju kārtis, jo nenāca miegs, a nebija, ko darīt. vēl mēs manījām, ka pa istabu lido kode - iesaucām viņu par Ivanu, par cik atradāmies brāļa istabā. [vakar jokojām, brāļa istaba visaukstākā, značit Sibīrija, manā istabā parasti ir draugi, imigranti, značit Anglija, vecāku istabā pa TV parasti iet kkāds lietuviešu raidījums, značit Lietuva] sajutos kā iekļuvusi laikā pirms kādiem 100 gadiem.
tad ar svecīti rokās, novedu kaķi lejā, kad kāpu augšā, gaisma atgriezās, varu turpināt dzīvot kā cilvēks.
tas ir briesmīgi, ka mēs esam tik atkarīgi no tādām lietām, ka liekas, ka visa dzīve apstājusies.
vispār, vienā momentā bija Tā sajūta - 2012, izdziest elektrība, iestājas klusums un mūžīgā tumsa.
ar labu nakti.