visa nedēļā vienos erōros. pagāja tik ātri, ka pat īsti nebija laika domāt par to, kas neizdodas/izdodas. zinu tikai to, ka drīz tikšu pie ilgi kārotā. nav nekas īpašs, bet man ar to pietiks. pagaidām.
un jā, ar J. sanāca pavadīt nakti. viņš mani uzaicināja, es pirkitu, domāju mazliet pamācīties un tad parunāties, un tad jau čučāt. no mācīšanās sanāca vien uzrakstīt divus tiekumus, no runāšanās sanāca vis kaut kas, un no čučāšanas nebija ne miņas. es pat nejūtos vianīga, good for me.
vēlāk E. mani prašņāja par mistisko dāņu puisi, teicu, ka viņam 22 gadi. šis uzreiz kko, vai nav par vecu? un tad man izspruka teksts, ka ir bijis trakāk. es to negrbēju teikt, es to negribēju atklāt. viņš teica, nu 26? es sāku smieties un neko vairs neatbildēju. pie šī skaitļa viņš jau bija ļoti izbrīnīts un teica, ka tas jau nav reāli. labi, ka nepateicu, ka trakākais bija 34. ha, lai gan vajadzēja pastīties to viņa reakciju.
un nu ko, paķeršu grāmatu, iededzināšu sveces un laidīšos vannā, šij dienai jābeidzas tā jauki.