Nav ne miņas no tās iedomātās dzīves, par kuru biju iztēlojusies pirms 15 gadiem...Ir savādāk, bet ne sliktāk.
Vienīgais pietrūks vientuļo vakaru, kad varēja iegrimt melanholiskā mūzikā un baudīt vientulības mirkļus, kurā dzima daža laba doma.
Kādreiz tā pārāk lielā kņada ... neļauj koncentrēties uz dziļām domām, viss ir virspusējs un katra diena paskrien tik ātri....
Viens mirklis un jau melna nakts...
Bet gala secinājums, ka vientulību nenovēlu nevienam.. tās mūžīgas alkas meklēt otru, ir diezgan nomācošas...


Visās lietās ir savi plusi un minusi....