Beidzot pirmā diena, kad jūtos brīva, darba maz pat var teikt nemaz...un tā sajūta atgriežas, ka var laiskoties ar grāmatu dīvānā zem siltas segas, ar kafijas krūzi rokā.
Vispār decembris bija dramatisks no visām pusēm.. tik daudz sitienu sāpīgu nebiju saņēmusi sen, bet no tā visa laikam var mācīties,
ka cilvēkiem nevajag klaji uzticēties, ka arī ir cilvēki, kas aiziet uz debess jumi tieši Ziemassvētku laikā, un ir reizes, ka priecāties tiešam negribas.
Lai nu kā viss lielais smagums ir pārvarēts un atgriežas viegluma sajūta, ka gribas baudīt dabu-jūru, mežu, sniegu. Ka gribas rotaļāties, kā mazam bērnam, neņemot vērā ko citi par tevi domās. Uzsmaidīt katram pretī nākošajam un novēlēt labu dienu!
Un man liekas, ka īsta liela laime sastāv no mazām sīkām laimītēm- tās jaukās sajūtas, ko ikdienā saņemam no ģimenes, draugiem vai gluži pretēji no pilnīgi svešiem cilvēkiem. un tā īstā laime mums jāsaskata te pat kur mēs esam, šajā mirklī un momentā. Nav jēgas dzīties pēc kaut kā nezināma vai varbūtības teorijas..
Es vēl mācos baudīt dzīvi, bet īsta bauda ir mazo laimīšu sajūtu kopums...
Lai katram mums vairāk šīs mazās laimītes ikdienā un tad jutīsimies visi laimīgāki un smaidīgāki.