Es skumstu....

Klusums- vājprāta cena,
aiziešana- skumjas.
Pa solim, pa solim aizejot tālāk,
pa garo meža taku.
Neatskatoties ne mirkli atpakaļ,
it kā viss jau būtu izlemts.
Meklējot, meklējot pasaules malu,
skumjas plecos spiež uz leju,
it kā viss jau būtu izlemts.
Klusums....

Pielijušas visas glāzes ar asarām un asinīm.
Spēks zūd pa stundai, pa minūtei.
Visas maņas zudušas, visas skaņas izdzisušas.
Nav tevis, nav manis
un kliedziens bez skaņas.
Vēl tik mirkli tveru tavās acīs zili pelēkās.
Pa glāzei skumjas Tavas izdzeru
un klusumā es aizmiegu.

Pāri malām gāžas ūdens nepieskatīts, nevaldāms.
Cauri sirds krokām gāžas jūtas nesavaldīgas
un varbūt pat pasaulīgas.
Kā krāces, kas mutuļo cauru diennakti,
bez atskaites punkta, bez ierobežojuma, bez pauzes.
Šīs jūtas ir nevaldāmas, nepieskatītas, neapstādināmas.
Tās paliek, uz visiem laikiem paliek ar mani....