Veselu nedēļu dzinu ārā no sava mīļotā gripu. Tas tiešām ir biedējoši. Nu jau ir labāk. Bet nedēļas garumā dzīves ritms izmainījās, kā sniega pika , kas iekritusi karstā ūdens bļodā. Katrs dzīves mirklis jānovērtē, bet nudien man tas neizdodas. Es šūpojas, kā laiva jūras viļņos un nekas nemainās ne stundas, ne dienas, ne mēnešus. Pārāk svarīga šī diena man un varbūt tev. Tik mirklis, kas mūs saista, varbūt tik reizēm ir patiesāks par teoriju, ka zeme ir apaļa.

Vai mūsu smadzenes var sapūt līdzīgi kā ābols? Brīžiem man liekas, ka tikai īsti zinātnieki , kas trenē savas smadzeņu šūnas, ir spējīgi uz to filozofiju , kad ābols tiek ielikts ledusskapī, un viņš spēj uzturēties kaut cik svaigs.
Nav jau tā, ka ikdiena galīgi tukša no izglītošanās, bet vairāk tiek tērēts laiks uz nevajadzīgām ikdienas darbībām un paradumiem. Un grūti pārvirzīt sevi uz ko tiešām lietderīgu. Tādēļ apskaužu studentus, viņiem pat piespiedu kārtā jāmācās. Bet varbūt jāatsāk studēt? Man bail, ka tā ir utopiska domāšana. Līdzīgi kā domāt ka ābelei, kas uz manas palodzes aug, sāks ziedēt ziedi ziemā. Un ir jau dažādi risinājumi grāmatas un kursi u.c.
Un tomēr brīžiem es sapūstu kā ābols ......