Ārprāts ..........tas lietainais laiks ir tik sentimentāls, ka gribas kaut ko uzrakstīt...
Citi salst , bet es te dzeru karstu kafiju , bez cukura.... vispār es jau dzeru kafiju ar cukuru , bet vairs nav.... :(
Skaistie teksti , lai paliek uz citu cilvēku sirdsapziņu...
esmu patiesa savā vienkāršībā... un nemāku liet gaužas asaras tekstuāli... tik dramatiski , ka cilvēkiem sariešas asaras acīs . no tā vien cik skaisti var aprakstīt kafijas biezumus tasītē , kurus nemaz neaizskar neviens cukura gabaliņš, jo vienkārši viņa vairs nav šajā galaktikā... jo bites izmirst un drīz nebūs neviena auga... jo lielāko procentu no 100% aputeksnēja bites...
bet ko nu... man tikai bija slinkums atcerēties , ka cukura vairs nav un nav neviena , kas varētu man to atnest... jo savā būtībā esam egoisti vai tad kādam rūp , ka man tagad jādzer kafija bez cukura.??!!.. nu tiešām.??!!. kāds vēl piebalsos , nodrāzto frāzi , ka Āfrikā bērni mirst no bada , bet tu sūdzies par cukura trūkumu organismā...
tā nu es labāk te paklusēšu...
klusi iedzeršu savu melno kafē....
un labāk nebūtu neko rakstījusi...
bet ko nu vairs delete spiest ir slinkums...

šodien kāds uzkāpa manam kaķim uz astes... es jau bļāvu lai nokāpj , jo plāni klāsies, bet viņš tikai pasmējās un klusībā nomurmināja... " Nomierinies meitenīt , tas kaķis ... ir tikai balts un melns šājā planētā... tāds nenozīmīgs plankums... kas nevar satricināt pasauli!


Morāle ; vienalga , cik mazi mēs būtu... neļausim nevienam kāpt mums uz astes...